NSRD

Vikipēdijas raksts

NSR Darbnīca
Galvenā informācija
Izcelsmes vieta	Rīga, Latvija
Žanrs	Avant-garde Electronic Experimental New Wave Disco
Darbības gadi	1982 - 1989
Izdevējkompānija	Seque (1983-2004) Aptuvenās Mākslas Aģentūra (1989-2005) Idea Media Baltija (2006)
Bijušie dalībnieki
Hardijs Lediņš Juris Boiko Imants Žodžiks Aigars Sparāns Dace Šēnberga Inguna Černova Mārtiņš Rutkis Leonards Laganovskis Daiga Mazvērsīte Nils Īle Ieva Akurātere Boriss Avramecs Edīte Baušķeniece Roberts Gobziņš (Eastbam) Mikijs Rēmans Indulis Bilzēns Maksimiljāns Lencs (Westbam)

1982. gadā Hardijs Lediņš kopā ar Juri Boiko nodibina Nebijušu sajūtu restaurēšanas darbnīcu jeb NSRD, kura kā vienota domubiedru grupa aktīvi darbojās līdz 1989. gadam. Darbnīcas sastāvs laika gaitā mainījās, tur darbojās mākslinieki, arhitekti,mūziķi, modes dizaineri, aktieri u.c. Veidojot alternatīvu 80. gadu profesionālajai mākslas ainai un paplašinot mākslas izpratnes robežas, NSRD ieviesa vairākus Latvijas videi būtiskus jauninājumus - eksperimentus dažādos medijos un mākslas nozarēs (performances, akcijas, videoinstalācijas, fotogrāfijas, videomāksla, mūzika un dziesmu teksti), kā arī ietekmēja mūzikas vides attīstību Latvijā un eksperimentālo "demo" ierakstu kultūru. Lai gan darbnīcas kodols: Hardijs Lediņš un Juris Boiko, palika nemainīgs, tur darbojās arī tādi cilvēki kā Imants Žodžiks, Aigars Sparāns, Dace Šēnberga, Inguna Černova un Mārtiņš Rutkis. NSRD mākslinieki bija vieni no pirmajiem Latvijā, kas aizsāka darboties videomākslas jomā. Spilgtākās NSRD akcijas bija ikgadējie ceļojumi-gājieni uz Bolderāju, izstāde “Vējš vītolos” Rīgā, performance “Dr. Enesera binokulāro deju kursi” Salaspils Botāniskajā dārzā, akcijas “Pavasara tecīla”, Aptuvenās mākslas izstādes, Starptautiskais telefonkoncerts, kurā mūzika tika atskaņota vienlaicīgi no 6 pasaules pilsētām, translējot koncertu no tīklā saslēgtām telefona līnijām; 24 stundu akcija bijušajā Japānas Vēstniecības garāžā Rīgā. NSRD aktivitātes ir nošķirta un neordināra parādība 80. gadu mūzikā, mākslā un literatūrā. Dažas no grupas teorijām iezīmējas jau Hardija Lediņa arhitektūras analīzēs, "postmodernisma" interpretācijās un laika gara un vietas atmosfēras koncepcijās.

Satura rādītājs 1 Vēsture 1.1 70tie 1.2 80tie 1.3 90tie 1.4 200ošie 2 Grupas dalībnieki 2.1 Pēdējie dalībnieki 2.2 Pirmie dalībnieki 2.3 Bijušie dalībnieki 3 Diskogrāfija 3.1 Studijas albumi 3.2 Izlases 4 Videogrāfija 5 Akcijas un izstādes 6 Ārējās saites 7 Skat. arī

[izmainīt šo sadaļu] Vēsture

[izmainīt šo sadaļu] 70tie

NSRD dibinātāju Jura Boiko (izmēģinājis spēkus literatūrā, dzejā, zīmēšanā un gleznošanā) un Hardija Lediņa (iepriekš - arhitekts, kas nodarbojas ar dzīvojamās vides humanizāciju, kā arī diskžokejs Rīgā, Jūrmalā un laukos) pirmie radošie eksperimenti 70. gadu sākumā notiek samizdata literatūras jomā. Interese par nopietno - Vēberna, Štokhauzena, Pērta, Keidža u.c. - un populāro laikmetīgo mūziku pasaulē ir impulss Hardija Lediņa organizētajām diskotēkām-lektorijiem, kas notiek no 1974. gada. Sākot ar 1976. gadu, Hardija Lediņa dibinātajā skaņu studijā Seque mākslinieki ieraksta pašu veidotu eksperimentālo mūziku, eksperimentē ar melodiju un ritma struktūrām. Seque studijas katalogā līdz septiņdesmito gadu beigām jau ir aptuveni 25 kopā ar draugiem ierakstītas magnetofona lentes. Šī produkcija plašāk gan nav pazīstama, taču diezgan daudz tālaika ideju un tēmu masās iznesuši Dzeltenie pastnieki (tādi hīti kā "Nāc ārā no ūdens" un "Kafejnīca") - pastāvīgi domubiedri un partneri ierakstos.

[izmainīt šo sadaļu] 80tie

Juris Boiko kļūst par vairāku grupas Dzeltenie pastnieki un vēlāk arī NSRD dziesmu autoru. Mūzika ietekmē Boiko un Lediņa paplašināto izpratni par skaņu kā rituālu, kā laika dimensiju un rosina skaņdarbos rastās idejas pārnest apkārtējā realitātē - akcijās. 80. gadu sākumā Hardijs Lediņš, Imants Žodžiks, reizēm pievienojoties arī Jurim Boiko un Leonardam Laganovskim, īsteno vairākas akcijas: ikgadējās gleznošanas akcijas uz/pie transporta maģistrālēm; akcijas "Bedre 1x1x1", "Pārcelšanās" un "Līnija Kurzemē".
Agrāk aizrāvušies ar avangardu, tagad ieraksta dažas dziesmas (to skaitā vēlāk plaši pazīstamās "Labrīt, putra!" un "Ciku caku caurā tumba") Lediņa diskotēkas vajadzībām - tas ir N.S.R. Darbnīcas sākums. Turpmāk tā kļūst par savdabīgu novatorisku eksperimentu salu latviešu mākslas dzīvē. Darbnīca sastāv no sekojošām nodaļām: Aptuvenās mākslas studija, Doktora Enesera binokulāro deju kursi, Aptuvenā pārpratuma laboratorija, Durvis "JORD" un Atkritumu kamera. Darbnīcas muzikālā darbība lielākoties izpaužas spontānās ierakstu sesijās Dzelteno pastnieku un Seque studijās vai Boiko lauku mājās, kā arī ļoti retos koncertos. Parasti tas ir vairāk vai mazāk elitāri elektronisks produkts: sākotnēji progresīva diskotēku mūzika - new wave un disco maisījums, vēlāk dominē citādākas strāvas, parādās tīri jutekliskas, meditatīvas noskaņas, izteiktāks kļūst muzikālais minimālisms, pēdējā laikā - new age mūzikas idejas, ko nereti pavada absurds un ironijas pilns vispārinājums. Par iedvesmas avotu te noder visdažādākās dzīves situācijas, avīžu sludinājumi, vecas telefongrāmatas un ceļveži pa Luvru, Ēģipti, Bolderāju u.tml. Savukārt albuma "Kuncendorfs un Osendovskis" pamatā ir literāri dramatiska situācija, kas muzikālā noformējumā ir viens no Darbnīcas aizraujošākajiem veikumiem.
Grupas pamatkodolu ilgstoši veido Lediņš un Boiko, ierakstos pēc vajadzības pieaicinot visdažādākos izpildītājus (Dzeltenie pastnieki, Inguna Černova un Daiga Mazvērsīte, Nils Īle, Ieva Akurātere, Boriss Avramecs, Edīte Baušķeniece, Eastbam u.c. ). 1988. gadā, Boiko vairāk pievēršoties citām darbības sfērām, par otru Darbnīcas meistaru kļūst kādreizējais "pastnieks" Mārtiņš Rutkis, bet tās mūziku kopš 1989. gada izplata Lediņa dibinātā un vadītā Aptuvenās mākslas aģentūra. 1988. gadā, ilggadīgas draudzības rezutātā ar Ievu Akurāteri, top magnētiskais albums „Ieva Akurātere un NSRD”.
NSRD latviešu mūzikā ienesusi vairākas iepriekš neapgūtas, taču pasaules kultūrā aktuālas atziņas, kuras nereti tālāku izplatību guvušas Dzelteno pastnieku, 19 gadu u.c. tulkojumā. Kaut intelekts un koncepcija te dominē pār dabisku muzikalitāti, N.S.R. Darbnīca ir viena no astoņdesmito gadu savrupākajām un savdabīgākajām parādībām vietējā mūzikā.
NSRD aktivitātes neaprobežojās tikai ar muzikālu darbību, bet saistījās arī ar videoierakstiem, akciju ("Pastaiga uz Itāliju" Piebalgā u.c.) un izstāžu (Aptuvenās mākslas pirmā izstāde Planetārijā 1987. gadā, "Kurmis alā" - 1988. gadā) organizēšanu.
Līdzās praksei, akcijām, mūzikai, video, utt. NSRD sniedz nozīmīgu ieguldījumu arī mākslas teorētisko aspektu skaidrošanā - "postmodernisma" virziena interpretācijā, kā arī attīsta patstāvīgu māksla|Aptuvenās mākslas koncepciju, kas pirmo reizi īstenota 1987. gada Mākslas dienu ietvaros notikušajā izstādē Zinību namā. 80. gadu beigās NSRD aktivitātēs iesaistās Mikijs Rēmans, Indulis Bilzēns, kā arī Latvijas tape-art kustības krusttēvs Westbam, u.c. 1988. un 1989. gadā NSRD piedalās izstādē "Rīga - latviešu avangards" Rietumvācijā. Drīz pēc šīs izstādes NSRD beidz savu pastāvēšanu.

[izmainīt šo sadaļu] 90tie

1991. gadā NSRD uzved performanci “Māja”, kuru 2006. gadā restaurē Raimonda Vazdika un Dzintars Krūmiņš.
Pēdējā avangarda ansambļa 19 gadi pirms sākuma uzstāšanās notiek 1991. gada pavasarī „zaļo” rīkotajā festivālā Arkādijas parkā – Inguna un Daiga ir nesen kā izgājušas pie vīriem, privātās dzīves aktualitātes kavē muzikālo daiļradi. Rišķis deviņdesmitajos pieslēdzas blūza grupai Fortress, Slava sadarbojas ar Kasparu Rolšteinu, Inguna šad tad uzspēlē ar brāli, afroperkusionistu Nilu Īli, fragmentāri piedaloties NSRD retajos uznācienos. Pateicoties Hardija Lediņa iniciatīvai, 1992. gadā tika izdota 19 gadu kasete, kurā gan nav ietvertas ne tuvu visas radītās dziesmas. Šo robu aizpilda pilnais ierakstu albums „1988 – 1990”.
1997. gada 3. septembrī Sorosa Mūsdienu mākslas centrs-Rīga, kas 90. gados bija nozīmīgākā institūcija, kas nodrošināja pilnvērtīgu laikmetīgās mākslas pastāvēšanu un procesu fiksēšanu, atklāja gadskārtējo izstādi "Opera". Tās centrālais notikums bija Hardija Lediņa un Kaspara Rolšteina eksperimentālās operas "Rolstein On The Beach" uzvedums Dailes teātrī, kurā piedalījās populāri aktieri, mūziķi un sabiedrībā pazīstami cilvēki - Roberts Gobziņš, Laimis Rācenājs, Aurēlija Anužīte, Viesturs Slava u.c. Operas režisors bija Regnārs Vaivars, scenogrāfs - Indulis Gailāns. “Rolstein On The Beach” nebūtu jāuzskata par portretoperu. Galvenās faktu līnijas, kas tematizējas šajā izrādē, ir starptautiskais terorisms, eitanāzija un atkritumu ekoloģiskais kaitīgums”, operu komentē Kaspars Rolšteins. Konceptuālo un ironisko operu veido mūzikas, teksta, kustības un scenogrāfijas sintēze, un tās postmodernistiskās kompozīcijas ietvaros paralēli risinās vairākas sižeta līnijas, kuru rašanos operas autori ir izvērsuši no visdažādākajiem tematiem - nejauši atklātas skaniskas radniecības, kas, iespējams, pastāv tikai latviešu valodā - starp lībiešiem, mazskaitlīgu tautu, kas apdzīvo Baltijas jūras piekrasti, un lībiešiem, cilvēkiem, kas dzīvo Āfrikā, Lībijas valstī; Rīgas Zemgales priekšpilsētas bezkonteineru atkritumu izvešanas grafika "Maršruts Nr. 20", no priekšstatiem par dzelzceļa strādnieka Aiņa Tunbiņa dzīvi un citiem iedvesmas avotiem. Ieraksts 2007. gadā tiek pārizdots DVD formātā.

[izmainīt šo sadaļu] 200ošie

2002. gadā mirst viens no grupas dibinātājiem - Juris Boiko. Tā paša gada 20. decembrī ar koncertu un deju stundu klubā Depo tika atzīmēta NSRD labāko dziesmu izlases izlaišana. Izlasē apkopotas 16 dziesmas, kuras tapušas grupas 20 darbības gadu laikā. Tieši Jurim arī tiek veltīts šis albums. Albuma tapšanā piedalījušies arī daudzas citas, latviešu new wave šūpulim tuvu stāvošas personas – Ingus Baušķenieks, Inguna Černova, Roberts Gobziņš, Ufo, Uģis Vītiņš, Ilgvars Rišķis, Viesturs Slava, Kaspars Rolšteins un citi. Koncertā Depo kopā ar Hardiju Lediņu muzicē Nils Īle, Viesturs Slava un Edīte Baušķeniece. Tūlīt pēc koncerta Hardijs Lediņš visiem klātesošajiem nolemj pasniegt deju stundu, kuras laikā atmiņā tiks atsvaidzinātas 80-to gadu sākumā it īpaši klubā Oktobris ļoti populārās NSRD dejas. Bez NSRD vēl šajā pasākumā dalību ņēma dj-i Kaspars Ozols, Pulkveža šefs Miks, kā arī radio NABA dj-i, kuri spēlē dažāda novirziena new wave klasiku.
2003. gadā tiek izdots Kaspara Rolšteina un Hardija Lediņa jeb apvienības Ideal Standart albums „Genādijs klauvē pie durvīm” (Radošā Laboratorija), kas ir viens no retajiem eksperimentālās mūzikas precedentiem Latvijas mūzikas dzīvē. Ideal Standart „Genādijs klauvē pie durvīm” ir dziesmu cikls, kura galvenais varonis ir santehniķis Genādijs – cilvēks ar zelta rokām, tā aizmetņi meklējami jau dažās 1997. gada idejās, kad tapa garadarbs „Rolstein On The Beach”. Kopumā ieraksts sasaucas ar Hardija Lediņa radošo darbību leģendārajā Latvijas elektronikas pionieru grupā NSRD, protams, skaņas tehniskā kvalitāte ir atbilstoša mūsdienām, ko varētu teikt arī par kompaktdiska vizuālo noformējumu. Plate tiek iesaiņota digi pack formātā. Paši autori, smejoties, šo darbu dēvē par „popmūziku inteliģentam cilvēkam”. Spilgts piemērs tam, ka albums ir saistīts ar NSRD, ir albuma otrais skaņdarbs „Sūdi”, kuram cauri vijas dīvainas skaņas, kas brīžiem atgādina veca modinātājpulksteņa atsperes tirkšķēšanu, bet brīžiem asociējas ar ko nedaudz rupjāku. Papildus ļoti jaukajam un jautrajam dziesmas tekstam (“Viss iekrita sūdos. Tad pienāca klāt Genādijs un teica: “Labdien, kungs. Ņebespokoitjes, ja viskrebu”), iespējams vilkt paralēles ar NSRD pērli – dziesmu „Fridrihsons (dziesma)” no albuma „Medicīna un māksla”. Arī to caurvija lielākoties neartikulētas skaņas un kakofonija, kas radās, čīgājot kādā pamestā Kristapa ielas dzīvoklī atrastu čellu un vienlaicīgi mēģinot dziedāt. Vairāk nekā stundu ilgajā albumā, kas tapis Kaspara Rolšteina mājas ierakstu studijā laika posmā no 2001. līdz 2003. gadam Rolšteins un Lediņš klausītājam vēstī par santehniķa Genādija dzīvi un tās raibumiem („Laimīgais Genādijs”, „Genādijs klonē ceturto sievu” utml.). Skaņas materiālam iedvesmu vīri ir smēluši grupas King Crimson ģitārista Roberta Fripa un ambient mūzikas vectētiņa Braiena Īno daiļradē.
2004. gada 15.maijā Rātslaukuma pazemē NSRD ieskandēja arhitektu karnevālu „Kājām gaisā”. Vieglā dūmakā pāris metrus zem Rolanda statujas starp skaņām, krāšņām gaismas izrādēm slīdēja nebijušu sajūtu baudītāji – tika izveidoti sanākušo dalībnieku tēli un maskas: vīreļi un sieveles kājām gaisā, velns draudzīgā eņģeļa apskāvienā, tukla balerīna ar botēm kājās un citi maskās tērpušies. Hardija Lediņa paraugdemonstrējumiem roku, kāju un kakla staipīšanā sekoja gandrīz visi. Pasākumā piedalījās arī citas grupas: Dzelzs Vilks, Anastacia Sound Factory, Keksi ar basģitāristu Aleksandru Sircovu un Regīna (grupa). Pasākuma organizētāji ir apvienība AF2000, arhitektūras studenti, kas mācības profesijā sāka 2000. gadā.
2004. gadā mirst otrs grupas dibinātājs - Hardijs Ledinš.
2005. gada februārī Latviešu avangarda mākslas grāmatā un izstāžu zālē „Arsenāls” gaismā tiek celtas latviešu 80. gadu avangarda mākslas parādības - izstāde "Robežpārkāpēji: Laikmetīgā māksla 80 gadi". Nozīmīga vieta tajā ir mākslas un mūzikas grupas NSRD veikumam. Savukārt grāmatas veidolu tikko ieguvis šīs grupas pārstāvju Jura Boiko (1954-2002) un Hardija Lediņa (1955-2004) avangarda romāns "Zun". Romāns "Zun" sarakstīts septiņdesmito gadu beigās, un par romānu to var dēvēt visai nosacīti - drīzāk tas ir mēģinājums sacerēt radikālu, plašai auditorijai neakceptējamu tekstu, kurā 20. gadsimta modernismam raksturīgā absurda un sirrealitātes izjūta tiktu papildināta ar sadzīvisku padomju absurdu. Lai gan grāmatas pēcvārdā Pēteris Bankovskis NSRD poētiku skata tikai sociālā kontekstā kā alkatīgu vēlmi absorbēt mākslas parādības, kurām aiz padomju "dzelzs priekškara" ienākt nebija ļauts, tīši juceklīgais, fragmentārais un pareizrakstību ignorējošais romāns ir interesanta liecība par laiku, kad veidojās Jura Boiko un Hardija Lediņa savdabīgā humora izjūta, literārais un muzikālais talants. Vairāki tajā klejojošie tēli un pateicieni vēlāk kļuva par viņu dziesmu vai akciju sastāvdaļu. Turklāt Boiko vēlāk izdeva dzejoļu krājumu un divas atdzejojumu grāmatas.
Divus gadus pēc mākslinieka un mūziķa Hardija Lediņa nāves, klajā tika laists kompaktdisks „Dziesmas neuzrakstītai lugai”, ko mākslinieks kopā ar NSRD pārstāvjiem un draugiem sāka veidot 2003. gadā. Platē dzirdamas jaunas Hardija Lediņa un viņa sadarbības partnera un drauga Ojāra Apiņa komponētās dziesmas ar dzejnieces Liānas Langas vārdiem. Dziesmas iedziedājuši: Edīte Baušķeniece, Roberts Gobziņš un aktrise Gundega Ozolīte. Dziesmu ieraksti tapuši Eksperimentālās mūzikas laboratorijas studijā, ko vada Ojārs Apinis.
„Šeit vienlaikus sastopamas gan agrīnajiem NSRD ierakstiem raksturīgas notis („Baklažāna kungs” nez kāpēc prātā atsauc „Resnos putnus”, savukārt „Devītā dziesma” – Kuncendorfa piedzīvojumus Ķīnā un karstvīna receptes), gan arī svaigāku veikumu atblāzmas. Tā, piemēram, „Biju Inde, Biju Klons” tīri labi iederas „Genādija” eksperimentālajā skaņu plūsmā, savukārt instrumentālais 'S' atgādina „Rolstein On The Beach” un „Lambs In City Landscape”. (Andrejs Veitners)
Papildus platē ietverti trīs unikāli, līdz šim nedzirdēti Hardija Lediņa iedziedāto dziesmu ieraksti, no kuriem viens ir 1962. gadā tapušais „Zviedru Tautasdziesma”. Plates vāku rotā Lilijas Dineres zīmējums. Izdevuma bukletā lasāms muzikoloģes Daigas Mazvērsītes ievadraksts, kurā vērtēts jaunais ieraksts un Hardija Lediņa radošā darbība kopumā. Disku izdeva projektu un sabiedrisko attiecību birojs Idea Media sadarbībā ar VKKF. Informatīvo atbalstu projektam sniedza Radio Naba, un albumu varēja iegādāties mūzikas ierakstu veikalos „Upe”.
Tā paša gada 13. jūlijā Latvijas Nacionālā mākslas muzeja izstāžu zāles „Arsenāls” Radošajā darbnīcā tika atklāta laikmetīgās mākslas izstāde]] “Manā Mežā Nav Neviens”. Izstādes atklāšanā notika „Dziesmu neuzrakstītai lugai” pirmā noklausīšanās. Izstādē bija skatāmi 20. gadsimta 80. gadu Latvijas multimediālās mākslas un mūzikas pioniera Hardija Lediņa darbi, kurus mākslinieks radījis kopā ar NSRD un saviem draugiem. Izstādē bija apskatāmi gan jau savulaik demonstrēti, gan mazāk zināmi Hardija Lediņa un NSRD videodarbi no 20. gadsimta 80.gadiem un 90. gadu sākuma – “Cilvēks dzīvojamā vidē”, “Aisberga Ilgas/Vulkāna sapņi”, “Dr. Enesera binokulāro deju kursi”, “Trīs brāļi (performance)”, Mākslas dienu noslēguma performance bijušajā Japānas Vēstniecības garāžā, “Parīzes binokulārā deja”, “Gājiens uz Bolderāju”, “Māja” un “Atvadas no impērijas”. Izstādē tika eksponēta arī fotodokumentācija - fotogrāfijas no Hardija Lediņa personīgā arhīva: Foto no projekta “Māja” (1991.), Hardijs Lediņš. (2003.) - foto: I.Vīriņa un Hardijs Lediņš. (2000.gadu sākums.) - foto: L. Laganovskis, priekšmeti un instalācijas no Hardija Lediņa un NSRD performancēm. 2007. gada jūnijā grupa Hospitāļu iela piedāvā savu trešo albumu „Pūķis”. Albumā ir desmit jaunas dziesmas, divas dziesmas no iepriekšējiem albumiem jaunā skanējumā un divas kaverversijas - viena no tām veidota Viktora Coja (Kino) dziesmai „Rjadom So Mnoi” bet otra - leģendārās grupas NSRD dziesmai „Ķīnā esmu bijis es”, kas Hospitāļu Ielas izpildījumā saucas vienkāši „Ķīna (dziesma)”. Visu ierakstīja un producēja Gatis Gaujenieks studijā G.E.M.. Albuma izdevējs – biedrība HI.
2007. gada septembrī projekta "Mobilais Muzejs" ietvaros Laikmetīgās mākslas centrs DVD formātā izdeva Hardija Lediņa un Kaspara Rolšteina operas "Rolstein On The Beach" (1997) ierakstu. Izstāde "Mobilais Muzejs" tika atvērta Andrejsalā, Korpusu cehā, un izstādē piedalījās latviešu un ārvalstu mākslinieki, savukārt projektu telpā "Ēdnīca" bija apskatāma būtiska izstādes sastāvdaļa – Sorosa Mūsdienu mākslas centra-Rīga (SMMC-Rīga) materiālu retrospektīva, kas ir arī viens no Sorosa fonda Latvija 15 gadu jubilejas notikumiem. 90. gados SMMC-Rīga bija nozīmīgākā institūcija, kas nodrošināja pilnvērtīgu laikmetīgās mākslas pastāvēšanu un procesu fiksēšanu. Albuma izdevējs ir Laikmetīgās mākslas centrs (sadarbībā ar "DV Studiju") un vāciņa dizainu veidojis Indulis Gailāns.

[izmainīt šo sadaļu] Grupas dalībnieki

[izmainīt šo sadaļu] Pēdējie dalībnieki

• Hardijs Lediņš (lielās bungas, taustiņinstrumenti)
  
• Juris Boiko (kontrabass, pūšamie instrumenti)
  
• Mārtiņš Rutkis (kompjūterprogrammas)

[izmainīt šo sadaļu] Pirmie dalībnieki

• Hardijs Lediņš (lielās bungas, taustiņinstrumenti)
  
• Juris Boiko (kontrabass, pūšamie instrumenti)

[izmainīt šo sadaļu] Bijušie dalībnieki

• Hardijs Lediņš
  
• Juris Boiko
  
• Imants Žodžiks
  
• Aigars Sparāns
  
• Dace Šēnberga
  
• Inguna Černova
  
• Mārtiņš Rutkis
  
• Leonards Laganovskis
  
• Daiga Mazvērsīte
  
• Nils Īle
  
• Ieva Akurātere
  
• Boriss Avramecs
  
• Edīte Baušķeniece
  
• Roberts Gobziņš (Eastbam)
  
• Mikijs Rēmans
  
• Indulis Bilzēns
  
• Maksimiljāns Lencs (Westbam)

[izmainīt šo sadaļu] Diskogrāfija

Pamatraksts: NSRD diskogrāfija

[izmainīt šo sadaļu] Studijas albumi

Gads	Vāciņš	Nosaukums	Formāts	Izdevējs
1983		Invalīdu tramvajs	ML	Seque
1984/1999		Kuncendorfs un Osendovskis	ML / CD	Seque
1984/1999		Medicīna un māksla	ML/CDR	Seque
1986		Vējš Vītolos	ML	Seque
1987		Dr. Enesera binokularo deju kursi	ML	Seque
1987		Faktu Vispār Nav	ML	Seque
1988		30/15	ML	Seque
1988		Neskaties	ML	Seque
1989/2001/2003		Ieva Akurātere un NSRD	ML / MC / CD	Aptuvenās Mākslas Aģentūra
1989/2002		Sarkanie Rakordi	MC	Seque / Aptuvenās Mākslas Aģentūra
1992		Viegli 3 mana sirds		Neizdots
2006		Dziesmas neuzrakstītai lugai	CD	Idea Media Baltija

[izmainīt šo sadaļu] Izlases

Gads	Vāciņš	Nosaukums	Formāts	Izdevējs
1989/2005		Fakti	MC	Seque / Aptuvenās Mākslas Aģentūra
1989/2004		Skaties vai neskaties	MC	Aptuvenās Mākslas Aģentūra
2002		Labākās dziesmas 1982-2002	CD	Seque

[izmainīt šo sadaļu] Videogrāfija

Pamatraksts: NSRD videogrāfija

• Cilvēks dzīvojamā vidē (1986)
• Transwelt/Transzeit (1986)
• Aisberga ilgas/Vulkāna sapņi (1986)
• Pavasara tecīla (1987)
• Dr. Enesera binokulāro deju kursi (1987)
• Gājiens uz Bolderāju (1987/1991)
• Pavasara sekvences (1988/1991)
• Garie acumirkļi (1989)
• Ābeļziedi (V.Poikāns, M.Ķimele, Māris Martinsons) (1989)
• La Dance Binoculaire de Paris (Parīzes binokulārā deja) (1990)
• Zelta kurpīte (Krupis Baravika) (1991)
• Atvadas no impērijas (Krupis Baravika) (1996)
• Ko lai es tagad daru? (videoinstalācija) (2003)

[izmainīt šo sadaļu] Akcijas un izstādes

Pamatraksts: NSRD akcijas un izstādes

• Ikgadējais gājiens uz Bolderāju (1982-1987)
• Projekts-dzeja Slepenais dārznieks, Arhitektu nams, Rīga (1984)
• Ceļojums uz Itāliju, pa ceļam iegriežoties Zviedrijā, Piebalga (1985)
• Izstāde Vējš vītolos (izstāde) Mākslas dienu '86 ietvaros, Arhitektu nams, Rīga (1986)
• Performance klubā Ziemeļblāzma, Rīga (1987)
• Performance Dr. Enesera binokulāro deju kursi, Salaspils Botāniskā dārza Palmu mājā (1987)
• Akcija Pavasara tecīla (1987)
• Akcija Aisberga ilgas/Vulkāna sapņi (1987)
• Pirmā Aptuvenās mākslas izstāde Zinību namā, Rīga (1987)
• Otrā Aptuvenās mākslas izstāde Kurmis alā, Aizrobežu mākslas muzeja Velvju zāle, Rīga (1988)
• 2. starptautiskais telefonkoncerts, Rīga. Piedalās: Katmandu, Damaska, Frankfurte pie Mainas, Sanfrancisko, Gambija, Rīga, Maskava (1988)
• Akcija Randiņš Ogrē, OTK kultūras nams, Ogre (1989)

[izmainīt šo sadaļu] Ārējās saites

• Laikmetīgās mākslas centrs
• Pie Raimonda

[izmainīt šo sadaļu] Skat. arī

• Seque
• Hardijs Lediņš
• Ideal Standart