Katrīna I

Vikipēdijas raksts

imperatore Katrīna I

Katrīna I (kr. Екатерина I Алексеевна (Марта Самуиловна Скавронская) , dzimusi Marta Skavronska, 1684.-1727.), valdījusi Krievijas impērijā kā Pētera I līdzimperatore no 1724. g., un kā imperatore 1725.-1727. g.

Satura rādītājs

1 Biogrāfija
2 Imperatore
3 Bibliogrāfija
4 Ārējās saites

[izmainīt šo sadaļu] Biogrāfija

Dzimusi 1684. gada 5. aprīlī (15. aprīlī pēc jaunā stila). Pēc vienas versijas - Jēkabpilī, Kurzemes un Zemgales hercogistē, lietuviešu vai latgaliešu zemnieka Samuela Skavronska un vācietes Elizabetes Moricas ģimenē, pēc otras versijas - zviedru Livonijā, mūsdienu Igaunijas teritorijā zemnieku ģimenē, pēc trešās versijas - nākusi no Žečpospoļitas, Minskas vojevodistes, kur viņas ģimene bijuši magnātu Sapiehu dzimtas dzimtcilvēki (viņas valdīšanas laikā Krievijas valdība izpirkusi no muižniekiem Baltkrievijā un Lietuvā viņas brāļus un māsas).

Par bērnību drošu ziņu nav. Vecāki it kā miruši mēra epidēmijas laikā, līdz 12 gadu vecumam dzīvojusi pie savas tantes Annas Marijas Veselovskas, bet pēc tam tēvocis viņu atdevis par kalponi luterāņu mācītāja Ernsta Glika mācītājmuižā. Lasīt un rakstīt nav mācējusi (kalponei tas lieki).

1702. gadā, 17 gadu vecumā Marta aprecējās ar zviedru dragūnu Johanu Kruzi (Johan Cruse), taču tūdaļ pēc kāzām jaunajam vīram nācās doties pildīt savus dienesta pienākumus - pilnā sparā ritēja Lielais Ziemeļu karš starp Zviedrijas karalisti un Krievijas caristi. Viņš vai nu krita vai pazuda bez vēsts kaujās pie aplenktās Alūksnes (pēc citas versijas, karojis, līdz kritis gūstā kaujā pie Poltavas, izsūtīts uz Sibīriju, kur miris 1721. g.). Savukārt Martu par piegulētāju paņēma Krievijas karaspēka Livonijā virspavēlnieks feldmaršals Šeremetjevs (Шереметев, Борис Петрович). 1703. gada augustā Martu sev par piegulētāju paņēma cits krievu karavadonis - Pētera I draugs un domubiedrs kņazs Menšikovs (Меншиков, Александр Данилович). 1703. gada vēlā rudenī Martu pamanīja cars Pēteris I, kurš uzreiz paņēma viņu sev par piegulētāju.

1707. vai 1708. gadā Marta pārgāja pareizticībā un pieņēma pareizticīgo vārdu Katrīna (Екатерина Алексеевна Михайлова) - tēva vārds no kristību krusttēva, Pētera dēla Alekseja vārda (Алексей Петрович), bet uzvārdu "Mihailovs" lietoja pats Pēteris I, kad vēlējās kļūt incognito.

1711. gada pavasarī Pēteris I pavēlēja visiem uzskatīt Katrīnu par savu sievu, pret viņu attiecīgi izturēties, un paņēma līdzi neveiksmīgajā Prutas karagājienā. 1712. gada 19. februārī Pēterburgā notika oficiāla Pētera I un Katrīnas laulību ceremonija. 1713. gadā Pēteris I par godu savai laulātajai draudzenei nodibināja Sv. Katrīnas ordeni. Laikabiedri liecina, ka par spīti Pētera I brutālajai un ļaunajai dabai, viņš bijis sievai ļoti pieķēries.

Bērni:

dēls Pēteris (Петр) 1704.
dēls Pāvels (Павел) 1705.
meita Anna (Анна) 1708.-1728.
meita Elizabete (Елизавета) 1709.-1762.
meita Natālija (Наталия) 1713.-1715.
meita Margarita (Маргарита) 1714.-1715.
dēls Pēteris (Петр) 1715.-1719.
dēļs Pāvels (Павел) 1717.-1717.
meita Natālija (Наталия) 1718.-1725.

[izmainīt šo sadaļu] Imperatore

1726. gada sudraba rublis

1724. gada 7. maijā (18. maijā pēc jaunā stila) Pēteris I kronēja Katrīnu kā imperatrisi un līdzvaldītāju.

1725. gada 28. janvāra (8. februāris pēc jaunā stila) agrā rītā Pēteris I mira. Atbilstoši 1722. gada 5. februāra rīkojumam "Par troņa mantošanas kārtību", par imperatoru varēja kļūt jebkurš, kuru iepriekšējais imperators atzīs par piemērotu. Pēteris I nomira, nenorādījis troņmantnieku. Pēc aristokrātijas un Senāta domām vienīgais leģitīmais kandidāts gadījumā, kad mirušais imperators nebija atstājis nevienu dēlu, bija Pētera I mazdēls Pēteris, Alekseja dēls. Jau pēc pāris stundām sākās pučs: ēku, kurā notika Senāta sēde, ielenca gvarde, telpā ielauzās gvardes virsnieki un piedraudot ar nāvi lika Senātam nobalsot par Katrīnas kronēšanu par Krievijas impērijas imperatori.

Būdama imperatore, politikā Katrīna nejaucās, jo no tās nekā nesaprata. Vienīgais, par ko viņa rūpējās ārpus savas privātās dzīves un izpriecām, bija flote. Valsti vadīja kņazs Menšikovs un Augstākā Slepenā padome.

1727. gada 6. maijā (17. maijs pēc jaunā stila) Katrīna mira.