Hinduisms
Vikipēdijas raksts
Hinduisms (सनातन धर्म) ir viena no senākajām reliģijām, kurām ir sekotāji mūsdienās. Paši hinduisti to bieži sauc par sanātana dharma, kas tulkojumā nozīmē "mūžīgā reliģija". Hinduisms aptver ļoti daudzveidīgas un atšķirīgas ticību sistēmas, praksi un svētos rakstus. Tā sākums ir meklējams senajā vēdiskajā sabiedrībā, vismaz 2000 gadu p.m.ē. Tā ir trešā lielākā reliģija pasaulē ar aptuveni 940 miljoniem sekotāju visā pasaulē, no kuriem 96% dzīvo Indostānas pussalā. Pārējās pasaules valstīs ir aptuveni 30 miljoni hinduisma sekotāju. Ja pieskaita jogas praktizētājus, tad pasaulē pavisam kopā to varētu būt apmēram 1,05 miljardi.
Hinduisma noskaņa vislabāk atklājas senajā Rigvēdā, kas ir "vissenākie reliģiskie raksti pasaulē". (1):
- Sanskrits: एकम् सत् विप्राः बहुधा वदन्ति
- Transliterācija: ēkam sat viprāh bahudhā vadanti
- Tulkojums: Patiesībā ir viena, kaut arī svētie to zina kā daudzveidīgu.
- — Rigvēda (I. grāmata, CLXIV. himna, 46. pants)
Šis pants norāda, ka jebkura garīgā prakse ar ticību, mīlestību un neatlaidību ļauj sasniegt sevis apzināšanās augstāko stāvokli. Hinduisma idejas izceļas ar iecietību pret dažādām ticībām, jo nevienai laicīgai sistēmai nevar piederēt monopols uz pārpasaulīgās Patiesības izpratni.
Šī ideja ir pamatā skaidrojumam, kas ir mūžīgā dharma (mūžīgā reliģija). Hinduismā bezgalīgā dievišķā patība jeb Advaita ir esamības pamatā, un tā ir mūžīgi nemainīga un mirdzoša, visa centrā un caurstrāvojoša, par spīti haosam un pārmaiņām, kas to aptver. Hinduistu uzskati ir ļoti plaši un aptver tādas teoloģijas kā monismu, duālismu, panteismu, panenteismu, ko daži zinātnieki sauc arī par monisko teismu, kā arī stingru monoteismu un politeismu.
Monisti saskata vienu esamību, kurā dievu personības ir tikai vienas vienīgās godināmās Augstākās Būtnes dažādi aspekti, kā viens gaismas stars var tikt sadalīts dažādās krāsās. Daži hinduisma Dieva aspekti ir Dēvī, Višnu, Ganēša un Šiva. Viens no ievērojamākiem hindu monistiem ir svētais Rāmakrišna, kura godinātā Dieva veidols bija Dēvī. Viņš sludināja tradicionālo hindu tradīciju, kurā bhakta var godināt Dievu jebkurā sev tīkamā jeb izvēlētā veidolā (īšta dēvata), un lūgt Dieva žēlastību, lai sasniegtu mokšu, izkļūstot no dzimšanas un nāves cikla.
Hinduisms iekšēji ir ļoti atšķirīgs, taču viena no idejām, kas apvieno visus sekotājus, ir tiekšanās pēc apgaismības un atbrīvošanās no pārdzimšanas cikla. Arī jēdziens par ahimsu jeb nevardarbību ir ļoti nozīmīgs, jo tas veicinājis veģetārisma un iecietības izplatību. Hinduisti uzskata, ka pasaulē viss ir daļa no visaptverošā augstākā gara, tāpēc pret visām lietām ir jāizturas ar cieņu, tās ir jāsaglabā un jāaizsargā.
Mūsdienu hinduismu var iedalīt četros galvenajos novirzienos: vaišnavisms, šaivisms, šaktisms un smārtisms. Tāpat kā ebreji, kristieši un musulmaņi tic vienam Dievam ar dažādu izpratni par viņu, arī hinduisti tic vienam Dievam, lai gan priekšstati par viņu atšķiras. Vislielākās atšķirības Dieva izpratnē ir starp vaišnavismu, kurā par Dievu uzskata Višnu, un šaivismu, kurā Dievs ir Šiva. Pretēji populāram viedoklim abi novirzieni ir monoteistiski. Citi Dieva veidoli ir cieši saistīti ar izpratni par Višnu vai Šivu kā vienīgo Dievu.
Satura rādītājs |
[izmainīt šo sadaļu] Hinduisms: īss apskats
Hinduisma garīgais pamats ir Vēdas un to mistiskie izskaidrojumi Upanišadas, kā arī visu laiku daudzo guru mācības. Daudzas hinduisma filozofijas aizsākas sešās vēdu filozofijas skolās, bhakti sektās un tantras āgamas skolās. Skatīt: hinduisma skolas.
[izmainīt šo sadaļu] Mūžīgā tradīcija
"Mūžīgā tradīcija" jeb "mūžīgā filozofija/reliģija/ticība" ir viens no terminiem, kas ir apzīmējis hinduismu cauri gadu tūkstošiem. Saskaņā ar hinduismu tas attiecas uz ideju, ka noteikti garīgie principi ir mūžos nemainīgi, pāri cilvēku radītajām sistēmām un pārstāv tīru zinātni par apziņu. Šī apziņa nav piemītoša tikai ķermenim, prātam vai intelektam. Tā ir pārpasaulīgs dvēseles stāvoklis, kas caurstrāvo mūsu eksistenci un pastāv ārpus tās. Hinduisti reliģiju uztver kā dabisku dievišķā meklējumu sevī, ar mērķi atrast vienīgo patiesību, kas patiesībā nekad nav zaudēta. Patiesība, kas meklēta ar ticību, atklāsies visā spožumā neatkarīgi no meklētāja rases vai ticības. Visa esamība, sākot no augu valsts, dzīvniekiem un, visbeidzot, ar cilvēkiem, ir pakļauti mūžīgajai dharmai. Šī neatdalāmā ticība, ko sauc par hindu dharmu, tiek dēvēta arī par āriešu ('civilizēto') dharmu, vēdu ('zināšanu') dharmu, jogas ('vienotības') dharmu jeb vienkārši par dharmu.
Visiem hinduistiem ir ticība dharmai, pārdzimšanai, karmai un atbrīvei. Atbrīve tiek sasniegta ar daudzveidīgu uz morālu darbību balstītu vai meditatīvu jeb jogas praksi. Citi fundamentāli principi ir ahimsa (nevardarbība), guru nozīmīgums, dievišķās zilbes 'om' un mantru spēks, Patiesības mīlestība dažādās Dieva un Dievību izpausmēs ar izpratni, ka Dievišķā dzirkstele (ātmans/brahmans) atrodas katrā dzīvajā būtnē, kas dod iespēju izvēlēties atšķirīgus garīgos ceļus, kas ved uz vienu Patiesību.
Visi hinduisti uzsver meditatīvas atklāsmes, kas ir intuīcija, kas gūta ārpus prāta un ķermeņa; šo iezīmi bieži saista ar askētisko dievu Šivu. Sievietes savas pieres bieži rotā ar sarkanu punktiņu, ko sauc par bindi. Arī vīrieši, it īpaši reliģisko ceremoniju laikā, uz ķermeņa liek īpašas zīmes, kuras sauc par tilaku, kas var norādīt uz noteiktas galvenās dievības godināšanu: U formas tilaka apzīmē Višnu, trīs horizontālas līnijas — Šivu. Daži tās apvieno, tādējādi norādot uz Hari-Haru (Višnu un Šiva kopā).
[izmainīt šo sadaļu] Joga dharma
Hinduisma praksē ietilps dažādas jogas, galvenās ir bhakti joga (dieva mīlestības prakse), karma joga (nesavtīga kalpošana), rādža joga (meditatīvā joga) un gjāna joga (analītisku zināšanu joga). Tās ir izskaidrotas divos galvenajos jogas rakstos: Bhagavadgītā un Jogas sūtrās. Racionālu garīgo meklējumu filozofiskais pamats lielā mērā nāk no upanišadām.
[izmainīt šo sadaļu] Četri dzīves mērķi
Cits svarīgs hindu dharmas aspekts ir purušārtha jeb "četri dzīves mērķi". Tie ir kāma, artha, dharma un mokša. Visi cilvēki meklē kāmu (prieku jeb fiziskas un emocionālas baudas) un arthu (varu, slavu un bagātību), bet, kļūstot civilizēti, tie iemācās īstenot šīs likumīgās vēlmes augstākas, pragmatiskas dharmas jeb morālas harmonijas ietvaros. Taču vienīgais mērķis, kas ir patiešām bezgalīgs un kuru sasniedzot var iegūt absolūtu laimi, ir mokša jeb atbrīve (citi nosaukumi: mukti, samādhi, nirvāna) no samsāras, dzimšanas un nāves cikla un esamības dualitātes.
[izmainīt šo sadaļu] Četri dzīves posmi
Cilvēka dzīve iedalās četros āšramos (posmos). Tie ir brahmačarja, grihastha, vānaprastha un sanjāsa. Pirmais dzīves posms, brahmačarja (burtiski "Brahmas mācekļi") dzīvo celibātā, ved tīru dzīvi un apcer dzīves noslēpumus garīgā skolotāja (guru) vadībā, sagatavojot ķermeni un prātu turpmākās dzīves pienākumiem. Grihastha ir ģimenes cilvēka posms, reizēm saukts par samsāru, kurā cilvēks apprecas, lai apmierinātu savas vēlmes (kāma, artha) ģimenes un profesionālās karjeras dzīvē. Vānaprastha ir pakāpeniska atteikšanās no materiālās pasaules, ārēji pametot savus bērnus un pavadot laiku apcerēs par patiesību un dodoties svētceļojumos. Visbeidzot, sanjāsa ir laiks, kad cilvēks pamet sabiedrību, lai vientuļā vietā, visbiežāk, mežā, atrastu Dievu ar jogas meditācijām un mierpilns atstātu ķermeni un saņemtu jaunu dzīvi.
[izmainīt šo sadaļu] Dieva izpratnes veidi
Sanātana dharmā jeb hinduismā mazāksvarīgo dievu daudzveidība tiek uzskatīta par viena impersonāla dievišķā pamata jeb Brahmana (nejaukt ar Brahmu) aspektiem. Brahmanu var raksturot kā visucaurstrāvojošo garu. Brahmans ir augstākā — gan pārpasaulīgā, gan esošā — absolūtā un bezgalīgā eksistence, visa pastāvošā, bijušā un tā, kas būs, augstākais kopums. Brahmans nav Dievs monoteistiskā izpratnē, jo tas nav apveltīts ar ierobežojošām iezīmēm, pat tādām kā esamība vai neesamība, un to pasvītro fakts, ka vārds "brahmans" sanskritā ir vidējā dzimtē.
Vēdānta ir hindu filozofijas atzarojums, kas sīki iztirzā šo jautājumu. Jogai ir liela nozīme daudzās hindu reliģiskajās aktivitātēs, to var raksturot daļēji kā meditāciju, lūgšanas un vingrojumus veselības uzturēšanai.
Daži hinduisma sekotāji ir monisti, kas daudzās Dieva izpausmēs redz vienu Dievu, ko nehinduisti bieži jauc ar politeismu. Monisti saskata vienu esamību, kurā dievu personības ir tikai vienas vienīgās godināmās Augstākās Būtnes dažādi aspekti, kā viens gaismas stars var tikt sadalīts dažādās krāsās. Daži Dieva aspekti hinduismā ir Dēvī, Višnu, Ganēša un Šiva. Hinduisti uzskata, ka Dievs jebkurā veidolā, kurā cilvēks viņu godina jeb išta dēvata) var dot godinātājam žēlastību, kas tuvinās viņu atbrīvei, mokšai, atbrīvojot no dzimšanas un nāves cikla. Diženais hindu svētais Rāmakrišna, monists, bija ievērojams šī tradicionālā hinduistu redzējuma sludinātājs. Viņš bija labi iepazinis citas reliģijas, kā kristietību un islāmu, un nonācis pie tā paša Vēdu secinājuma: "Patiesība ir viena, bet gudrie to sauc dažādos vārdos".
[izmainīt šo sadaļu] Četras galvenās hinduisma sektas
Mūsdienu hinduismu tradicionāli iedala četros galvenajos novirzienos: šaivisms, šaktisms, vaišnavisms, un smārtisms.
Hinduisms ir ļoti bagāta un sarežģīta reliģija. Katrā no šīm četrām sektām var būt līdzīgi rituāli, ticības, tradīcijas un Dieva personiskie aspekti, taču katrai sektai ir atšķirīga filozofija par to, kā sasniegt augstāko mērķi (mokšu, atbrīvi) un atšķiras skatījums uz Dievu. Katra sekta fundamentāli tic atšķirīgiem sevis apzināšanās paņēmieniem un dažādiem viena Visaugstā Dieva aspektiem. Tomēr katra sekta ar cieņu izturas pret citām un konflikti to starpā ir samērā reti.
Vaišnavismā, šaivismā un šaktismā ticība ir vērsta uz monoteistiskā Dieva ideālu, respektīvi, Krišnu, Šivu vai Dēvī. Šāds skatījums neizslēdz citus personiskus Dievus, jo tie tiek saprasti kā izvēlētā ideāla aspekti (piemēram, daudzi Krišnas bhaktas uzskata Šivu par Krišnas iznīcinošo enerģiju). Bieži bezpersoniskais Brahmans tiek uzskatīts par nedalīto avotu, no kura izplūst visi citi dievi. Tādējādi visus hinduistus vieno stipra ticība, ka visi ceļi ir patiesas reliģijas, kas ved uz vienu Dievu vai avotu, neatkarīgi no katra izvēlētā augstākās patiesības nosaukuma.
[izmainīt šo sadaļu] Pirmsākumi, definīcija un sabiedrība
[izmainīt šo sadaļu] Vēdiskā reliģija
Mūsdienu hinduisms ir izveidojies no reliģijas, kas aprakstīta Vēdās. Vissenākie raksti Rigvēda apraksta dievu Indras un Agni godināšanu un Somas rituālu. Jadžurvēdā ir aprakstīta vissvarīgākā ziedošana Ašvamēdha, iespējams, pēdējo reizi veikta Samudraguptas valdīšanas laikā 4. gadsimtā. Vēdu vecums un pirmsākumi tiek apšaubīti, bet ir skaidrs, ka tās vairākus gadu tūkstošus tika nodotas mutiskā veidā. Valodas un reliģijas ziņām tām ir liela līdzība ar Avestu, un daži uzskata, ka to ir ietekmējusi Indu Ielejas civilizācija 3. gadsimtā p.m.ē. vai Indo-Irāņu migrācija 2. gadsimtā p.m.ē. (skat. Āriešu iebrukuma teoriju, vai abi notikumi kopā.
[izmainīt šo sadaļu] Kastu sistēma
Skatīt arī: kasta.
Kastu sistēmai joprojām ir nozīmīga loma hinduistu sabiedrībā, tomēr pēc Indijas neatkarības iegūšanas Indijā kastu diskriminācija ir aizliegta, un zaudē savu popularitāti. [1].
Saskaņā ar senajiem Vēdu rakstiem visas varnas (burtiski 'krāsas') jeb kastas sabiedrībā ir vienlīdz svarīgas, un tās sabiedrības iedalījums pēc tā locekļu veiktā darbā, un pastāv sadarbība sabiedrības kopējās labklājības labā. Saskaņā ar šo izpratni diskriminācija pēc kastām ir patiesās dharmas izkropļojums.
Tomēr, par spīti daudzām reformatīvām kustībām, it īpaši Vēdāntas, bhakti jogas un tantras novirzienos tādi diženu reformatoru kā Svāmī Vivekānandas un Mahātma Gandija vadībā kastu sistēma ir tik dziļi iegūlusies indiešu apziņā, ka pat kristiešu sludinātājiem ir nācies sadalīt baznīcu dievkalpojumus dažādām kastām. Arī dažas musulmaņu kopienas ir saglabājušas kastu iedalījumu.
[izmainīt šo sadaļu] Indijas juridiskā definīcija
1966. gadā Indijas Augstākā Tiesa pieņēma šādu lēmumu par to, kas ir hinduisms:
- Cieņa pret Vēdām un to pieņemšana par augstāko autoritāti reliģiskajos un filosofiskajos jautājumos, kā arī hinduistu domātāju un filosofu cieņas pilna attieksme pret Vēdām un to pieņemšana par vienīgo hinduisma filosofijas pamatu.
- Iecietība pret oponenta uzskatiem, kas balstās uz izprati, ka patiesība ir daudzpusīga, kā arī tieksme izprast šos uzskatus.
- Mūžīgā pasaules cikla (pasaules atkārtota radīšana, uzturēšana un iznīcināšana) atzīšana visās sešās hinduisma filosofijas sistēmās.
- Visās hinduisma filosofijās atzītā ticība iepriekšējai eksistencei un pārdzimšanai.
- Ideja, ka uz atbrīvi ved dažādi ceļi.
- Izpratne par patiesību, ka, lai gan godināto Dievu skaits var būt liels, ne visi hinduisti tic padievu godināšanai.
[izmainīt šo sadaļu] Hindutva
Galvenais raksts: Hindutva
20. gadsimtā indiešu nacionālistu jaunstrāvnieki popularizēja hinduismu, protestējot pret britu okupāciju un arī pretstatā islāmam, un pēc neatkarības atgūšanas sakarā ar teritoriālajām nesaskaņām ar Pakistānu. Šāds nacionālistiski noskaņots hinduists parasti tiek saukts par hindutvu, tomēr robežas nav stingri nospraužamas, un Indijas Augstākā Tiesa nolēma, ka "terminiem 'hindu', 'hindutva' un 'hinduisms' nav precīzas nozīmes; un teorētiski nav iespējams ierobežot šo vārdu nozīmi attiecībā tikai uz reliģiju, neaptverot Indijas kultūru un mantojumu." Hindutvas ideoloģija guva ietekmi Indijas politikā 1980 gadu sākumā ir lielākoties saistīta ar Rāštrijas Svamjasēvaka Sanga kustību.
[izmainīt šo sadaļu] Ģeogrāfiskā izplatība
Indijā mīt apmēram 94% (890 miljoni) no visiem pasaules hinduistiem. Citas valstis ar ievērojamu hinduistu skaitu ir šādas:
- Nepāla (22,5 miljoni)
- Bangladeša (14,4 miljoni)
- Indonēzija (4,3 miljoni)
- Pakistāna (3,3 miljoni)
- Šrilanka (3 miljoni)
- Malaizija (1,5 miljoni)
- ASV (1,5 miljoni)
- Apvienotā Karaliste (1 miljons)
- Krievija (700 000)
- Maurīcija (600 000)
- Butāna (560 000)
- Dienvidāfrika (530 000)
- Kenija (330 000)
- Kanāda (320 000)
- Fidži (300 000)
- Gajana (270,000)
Liels skaits hinduistu starp vietējiem iedzīvotājiem ir arī Indonēzijas salu Bali, Javas salā, Sulavesi, Sumatras un Borneo salās.
Skatīt: Hinduisms pa valstīm
(Saules templis).
Masīvi 24 riteņu Saules Dieva Sūrjas kaujas rati.
[izmainīt šo sadaļu] Hinduisma filosofija: sešas vēdiskās skolas
- Galvenais raksts: Hinduisma filosofija
Sešas astika jeb ortodoksālās (tādas, kas atzīst Vēdu autoritāti) hindu filosofijas skolas ir Njāja, Vaišēšika, Sankhja, Joga, Pūrva Mīmāmsa un Vēdānta. Nevēdiskās skolas sauc par nāstika jeb neortodoksālajām, un tās ir budisms, džainisms un lokājata. Šodien hinduismā ietekme ir Pūrva Mīmāmsai, Jogai un Vēdāntai. Par Sankhjas, Njājas un Vaišēšikas vēsturisko nozīmi var iepazīties rakstā par Hindu filosofiju.
[izmainīt šo sadaļu] Pūrva Mīmāmsa
Galvenais Pūrva ("agrākā") Mīmāmsas skolas mērķis ir nodibināt Vēdu autoritāti. Galvenais šīs skolas ieguldījums hinduismā ir Vēdu interpretācijas likumu formulēšana. Tās atbalstītāji uzskatīja, ka atklāsme ir jāapstiprinās spriedumos, to nedrīkst pieņemt akli kā dogmu. Epmīriskais un racionālais reliģijas pielietošanas paņēmiens ir hindu dharmas pamatā, un to īpaši diskutēja tādi racionālisti kā Ādi Šankara un Svāmī Vivekānanda. Plašākai informācijai skatīt Pūrva Mīmāmsa.
[izmainīt šo sadaļu] Joga
.jpg/200px-Sadhu(www.kamat.com).jpg)
Tiek uzskatīts, ka jogas sistēma ir radusies no sankhjas filozofijas. Šajā nozīmē vārds "joga" īpaši attiecas uz rādžas jogu (jeb vienotību meditācijā). To aprakstīja viedais Patandžali, kurš savā ietekmīgajā darbā Jogas Sūtra ir apkopojis un sistematizējis agrāko meditatīvās jogas filosofiju. Arī upanišadas un Bhagavadgīta ir neaiztājami darbi jogas apgūšanā.
Jogas vissvarīgākā atšķirība no sānkhjas ir ideja par īšvaru (personisks Dievs), turklāt jogā īšvara ir ne tikai metafiziskā pasaules skatījuma daļa, bet ideālais meditācijas mērķis. Īšvara ir vienīgais purušas (bezgalīgais Dievišķais pamats) aspekts, kas nav saistīts ar prakriti (laicīgo radošo spēju). Šajā darbā ir izmantota Brahmana/Ātmana terminoloģija un priekšstati no upanišadām, kā arī Vēdāntas monisma idejas. Jogas mērķa sasniegšanu sauc par mokšu vai samādhi. Tajā, tāpat kā upanišadās, Ātmana apzināšanās nav nekas cits kā bezgalīgā Brahmana izpratne caur ētiskām (prāta), fiziskās (ķermeņa) un meditatīvām (dvēseles) praksēm ar vienīgo mērķi augstās patiesības sasniegšanu. Plašāk ar to var iepazīties rakstā par jogu.
[izmainīt šo sadaļu] Utara Mīmāmsa: Trīs Vēdāntas skolas
Utara (vēlākā) Mīmāmsas skola, iespējams, ir viens no hinduisma stūrakmeņiem, un tā ir aizsākusi jaunu filosofiskās un meditatīvās izziņas vilni, ticības renesansi un kultūras reformu. Tās aizsākumi meklējami upanišadās, it īpaši tās Badarājānas komentāros, Vēdāntasūtrā, trīsdaļu Vēdāntā, kuras filosofiju analizēja un aprakstīja Ādi Šankara. Modernā hindu filosofiju tādā vai citādā veidā ietekmē izmaiņas Vēdāntas filosofijā, kas koncentrējas uz meditāciju, moralitāti un centrā liek Patību, nevis rituālus un sabiedrības atšķirības kā kastas. Galveno hindu filosofisko skolu — Vēdāntas un Advaitas — filosofijas sekotāji debatē ar stingro teistisko skolu, piemēram, Rāmānudžas un Madhvas sekotājiem par Brahmana patieso dabu, un to, vai Brahmans ir vai nav apveltīts ar īpašībām, t.i., personiska Augstākā Būtne. Sīkāk par to rakstā par Vēdāntu.
[izmainīt šo sadaļu] Tīrais monisms: Advaita
Advaita burtiski nozīmē nedalīts; tas norāda uz monistisko (jeb neduālo) filosofijas sistēmu, kas uzsver vienotību. Tā pamatlicējs bija Ādi Šankara (788. g.m.ē.–820. g.m.ē.). Šankara vairumu savu teoriju balstīja uz agrākām upanišadu un sava guru Govindas Bhāgavadpādas mācībām. Ar eksperimentālo analīzi viņš izvērtēja pasaules relatīvo dabu un pasludināja Brahmana neduālo realitāti, kurā Ātmans (individuālā dvēsele) un Brahmans (augstākā realitāte) absolūtā līmenī ir viena identitāte. Tā nav tikai filosofija, bet apziņas sistēma, kas tiek izmantota ētikā un meditācijā ar mērķi sasniegt mieru un patiesības izpratni. Ādi Šankara iebilda pret kastu sistēmu un bezjēdzīgiem rituāliem un savdabīgā harizmātiskā veidā sludināja patiesu bhakti kā meditāciju uz Dieva mīlestību un patiesības izpratni.
Advaitistiem (neduālistiem) Augstākā Patiesība vislabāk tiek izteikta kā Nirguna Brahmans jeb Dievs bez veidola jeb Dievs bez personiskām īpašībām. Daži pat apgalvo, ka tas nav "Dievs", bet kaut kas pāri. Tomēr pat šī definīcija var būt ierobežojoša. Nirguna Brahmans nekad nevar tikt aprakstīts, jo Tas ir pāri visām definīcijām. Visi personīgie Dieva veidoli kā Višnu vai Šiva ir dažādi Dieva aspekti personiskos veidolos jeb Dievs ar īpašībām, Saguna Brahmans. Dieva personiskā enerģija ir Dēvī, Dievišķā Māte. Vaišnaviem, kas seko Rāmānudžas filosofijai, Dēvī ir Lakšmī, kas ir visu būtņu Māte un kas lūdz Višnu izrādīt žēlastību cilvēkiem, kas ir iegrimuši grēkos. Šaivītiem Dēvī ir Pārvatī. Šaktas godina Dēvī, viņiem Dēvī ir Dieva personiskais veidols, caur kuru sasniegt Absolūtu, Dievu, t.i., Šivu. Viņu izpratnē Šiva ir personisks Dievs bez īpašībām. Sīkākai informācijai skatīt šķirkli Advaita.
[izmainīt šo sadaļu] Dalītais monisms: Višištādvaita
Rāmanudža (1040 - 1137) aktīvi sludināja, ka Nārājana ir augstākais Brahmans. Viņš mācīja, ka Augstākā realitāte satur trīs aspektus: īšvara (Višnu), čit (dvēsele) un ačit (matērija). Višnu ir vienīgā neatkarīgā realitāte, savukārt dvēseles un matērija savā esamībā ir atkarīgas no Dieva Višnu ir vienīgā neatkarīgā realitāte, savukārt dvēseles un matērija savā esamībā ir atkarīgas no Dieva
[izmainīt šo sadaļu] Duālisms: Dvaita
Tāpat kā Rāmānudža, Madhva (1199 - 1278) identificēja Dievu kā Višnu, tomēr viņa realitātes skatījums bija pilnībā duālistisks, tas ir, viņš izprata fundamentālas atšķirības starp augstāko Dievu un atsevišķo dvēseli, tāpēc šo sistēmu sauc par Dvaitas (duālistisko) Vēdāntu.
[izmainīt šo sadaļu] Tradicionālās godināšanas kultūras
[izmainīt šo sadaļu] Bhakti skolas
Bhakti jogas skola savu nosaukumu gūst no hindu vārda bhakti, kas apzīmē svētlaimīgu, nesavtīgu un ekstātisku mīlestību uz Dievu, kurš ir iemīļotais Tēvs, Māte, Bērns atkarībā no attiecībām, kādas piesaista bhaktas sirdi. Bhakti filosofijas pamatā ir visucaurstrāvojais dievišķums personiskā veidolā, kas arī ir iemesls neskaitāmu Dievu un Dievību veidolu izplatību Indijā, bieži attainojot katras nelielas grupas vai kopienas reliģiskās noslieces. Bhakti tiek aplūkota kā jogas veids, kuras mērķis ir sapludināt savu ego Dievišķajā, uzskatot ķemeņa un ierobežotā prāta apziņu jeb patību kā izšķirošo faktoru garīgajā apziņā.
Bhakti filosofijā Dievs ietekmē visas izmaiņas, viņš ir visu darbu cēlonis, un darbojas caur bhaktu kā mīlestība un gaisma. Bhaktu grēki un sliktie darbi izzudīs paši caur mīlestību uz Dievu, un bhakta sasniegs pārpasaulīgu līmeni. Bhakti kustība ir radījusi hinduisma atdzimšanu ar dedzīgo ticības izpausmi un atbildot uz Indijas iedzīvotāju emocionālajām un filosofiskajām vajadzībām. Ar pilnām tiesībām var teikt, ka bhakti kustība ir atstājusi vislielāko ietekmi uz hindu lūgšanām un rituāliem kopš senseniem laikiem.
Vispopulārākais veids kādā tiek izpausta mīlestība uz Dievu hinduismā ir pūdža jeb godināšanas rituāls, kuras objekts bieži ir mūrti (Dievības veidols), vienlaikus dziedot vai skaitot mantras jeb meditatīvas lūgšanas. Dažreiz pūdžu pavada godināšanas dziesmas, kuras sauc par bhadžanām (galvenokārt sarakstītas no 14. līdz 17. gadsimtam), kīrtanas (slavināšana) un ārati (vienkāršots vēdiskais uguns ziedošanas rituāls). Tā ir samērā organiska godināšanas sistēma ar nolūku palīdzēt godinātājam savienoties ar Dievu ar simboliskiem elementiem. Tomēr ir teikts, ka bhakta, nostiprinot savu saikni ar Dievu, galu galā ir spējīgs atbrīvoties no visām ārējām formām un var pilnībā gremdēties nedalītas Patiesības mīlestības svētlaimē. Sīkāk par to rakstā par bhakti kustība.
Bhakti kustība ir radījusi lielu daudzumu garīgās literatūras, mūzikas un mākslas, kas ir bagātinājusi pasaules mantojumu un iecēlusi Indiju garīgā dzinējspēka statusā, vienlaikus atbrīvojoties no nevajadzīgiem rituāliem un mākslīgām sabiedriskām robežām. Sīkākai par to lasīt šķirklī bhakti joga.
[izmainīt šo sadaļu] Tantrisms
Visievērojamākais rietumu tantras zinātnieks Seru Džons Vūdrofī (Artūrs Avalons) raksta: "Indijas daudzskaitlīgās tantras ir Kalijugas raksti (šāstras) un tās ir plašs mūsdienu praktiskā ortodoksālā hinduisma pamats. Tantra šāstra, neatkarīgi no tās vēsturiskās izcelsmes, ir izvērsta no Vaidika Karmakāndas, kas sacerēta, lai apmierinātu šī laikmeta vajadzības. Šiva saka: "Ak, svētīgā! Kali laikmeta cilvēkiem, kas ir zaudējuši spēkus un ir atkarīgi no to ēstā ēdiena, ir dota Kaulas doktrīna. (X1. nodaļa, 12. pants.) Tāpēc, lai mēs pareizi varētu saprast visu veidu jogas un sādhanu, kā arī šo paņēmienu pamatprincipus, mums ir jālasa tantra." (Ievads Sera Džona Vūdrofī Mahānirvāna Tantra tulkojumam.)
Vārds 'tantra' nozīmē 'apcerējums' jeb 'nepārtrauktība', un tajā sauc dažādas mistiskus, okultus, medicīniskus un zinātniskus darbus, kā arī tos, kurus mēs tagad uzskatām par "tantriskiem". Lielākā daļa tantru ir sarakstītas viduslaiku beigās, un to pamatā ir hindu kosmoloģija un joga. Sīkākai informācijai skatīt šķirkli tantra.
[izmainīt šo sadaļu] Galvenā simbolika un elementi hinduismā
[izmainīt šo sadaļu] Ahimsa un govis
Viens no hinduisma elementiem ir ahimsa, kas ir svarīgs, lai izprastu sabiedrību, kas ir balstīta uz dažiem no šiem principiem. Lai gan ahimsas un stingra veģetārisma jomā lielu ietekmi uz Indijas sabiedrību ir atstājis džainisms, šis vārds pirmo reizi parādās upanišadās. Gan iekšējie gan ārējie apstākļi ietekmēja plašus hindu sabiedrības slāņus, kas pieņēma veģetārismu kā cieņu pret augstākajiem dzīvības veidiem, ierobežojot savu diētu ar augu un dārzeņu pārtiku. Apmēram 30% mūsdienu hindu sabiedrības ir veģetārieši, it īpaši ortodoksālajās Dienvidindijas kopienās, dažos ziemeļu štatos kā Gudžaratā un daudzās brahmanu ģimenēs. Lai gan veģetārisms nav dogma, tas tiek ieteikts kā satvisks (šķīsts) dzīves veids.
Hinduisti, kas ēd gaļu, lielākoties izvairās no liellopu gaļas, daži pat izvairās izmantot ādas izstrādājumus. Pirmsākumi tam, iespējams, ir meklējami vēdiskās sabiedrības un sekojošo hindu paaudžu ekonomiskajā atkarībā no govs piena produktiem, vēršu izmantošanas lauku aršanā un govs mēsliem kā kurināmā un mēslojuma avota, ka pakāpeniski tā tika uzskatīta par cilvēces 'aprūpētāju' un nosaukta ar māti. Lielākā daļa hindu negodina govis un rakstu norādījumi, kas aizliedz govs gaļas ēšanu parādījās ilgu laiku pēc Vēdu rakstu sarakstīšanas, tomēr tai ir liela nozīme vieta hinduismā. Ir teikts, ka Krišna ir Govinda (govju ganītājs) un Gopāla (govju aizsargātājs), bet Šiva rūpējas par bulli Nandī. Veģetārisma (ko reliģiskās dienās vai īpašos gadījumos ievērto pat hindu, kas ēd gaļu) nozīmīgums un govs lielā nozīme ir iemesls, kāpēc daudzās Indijas svētās pilsētās un reģionos ir aizliegt pārdot liellopu gaļu, un tam, ka hinduisti protestē pret govju nokaušanu ne tikai atsevišķos reģionos, bet visā Indijā.
[izmainīt šo sadaļu] Hindu simbolisms
Starp visiem sakrālajiem hinduisma simboliem divi ir visbūtiskākie tās kultūrā un etosā:
OM (ॐ) ir galvenais hinduisma simbols, un ar to sākas visas hindu mantras un lūgšanas. Tā ietver ārkārtīgi plašu un atšķirīgu simbolismu. Hindu dažreiz uzskata šo skaņu un vibrāciju par dievišķo esamības pārstāvību, ietverot tās daudzveidīgo dabu vienā mūžīgajā patiesībā. Sīkāk par to skatīt šķirkli om.
Svastika (卐) ir āriešu jeb "civilizācijas" simbols. Tas apzīmē satvu, patiesību un stabilitāti, ko dod Brahma, bet dažreiz arī u, saules Dievu. Tā rotē četros virzienos, un ir izmantota, lai attēlotu dažādas idejas, taču pamatā tā apraksta četrus virzienus un kopējo harmoniju. Tā hinduismā ir lietota kopš pašiem vēdiskās kultūras pirmsākumiem, un tā joprojām ir plaši izplatīta Indijas subkontinentā. Par svētu to uzskata arī daudzas austrumu kultūras, it īpaši Indijā, par spīti tās nesenajai saistībai ar nacismu, kas izkropļoja šī universālā simbola sākotnējo nozīmi. Sīkāk par to šķirklī Svastika.
[izmainīt šo sadaļu] Godināšanas veidi: mūrti un mantras
Pretstatā izplatītam uzskatam, hinduisma prakse nav īsti ne politeisms, ne arī monoteisms. Dažādi dievi un avatāri, kurus godina hinduisti, tiek uzskatīti par vienas Patiesības dažādiem veidoliem. Dažreiz tā tiek uzskatīta augstāka par Dievišķo Pamatu Brahmanu, kas augstāka par Dievu, vai arī kā viens monoteistisks princips kā Višnu vai Šiva.
Neatkarīgi no tā, vai godinātājs uzskata vienu Patiesību par bezveidola (nirguna brahmans bez īpašībām) vai par personisku Dievu (saguna Brahmans ar īpašībām), hinduisti uzskata, ka vienu patiesību dažādi cilvēki var redzēt dažādos aspektos. Hinduismā bhaktām ir ieteikts aprakstīt un izkopt savas personīgās attiecības ar iemīļoto dievību (īšta dēvata) Dieva vai Dievietes veidolā.
Daži statistikas dati liecina, ka 80% godina kādu no Višnu veidoliem (viņus sauc par vaišnaviem), bet Šivas godinātāji ir pārējie 20%. Populāra ir Višnu (Krišnas, Rāmas), Šivas, Dēvī (Lakšmī, Sarasvatī, Kālī, Durgas), Ganēšanas, Skandas un Hanumāna godināšana.
Dievību godināšana bieži notiek, vēršoties pie attēliem vai dievībām (mūrti), kas netiek uzskatīti par pašu Dievu, bet bhaktas apziņas pārvadītājiem. Tie ir diženās idejas simboli, bet nekad netiek uzskatīti par koncepciju vai realitāti paši par sevi. Tādējādi, attēlu godināšana hinduismā var tikt uzskatīta par ikonu godināšanas veidu, kurā tiek godināti dievišķuma simboli pretstatā elku pielūgšanai, kas bieži tiek kļūdaini pierakstīta hinduistiem. Sīkāk par to lasiet šķirklī mūrti.
[izmainīt šo sadaļu] Mantra
Galvenais šķirklis: mantra.
Mantru daudzināšanas ir neatņemama hinduisma prakse. Liela daļa mantra jogas notiek caur džapu (atkārtošana). Ir teikts, ka mantras ar savu nozīmi, skaņu un skaitīšanas veidu palīdz sādhakam (praktiķim) koncentrēties meditācijā. Tās izmanto arī, lai izpaustu mīlestību savai dievībai, kas ir bhakti jogas aspekts. Tās var dod drosmi grūtībās un palīdzēt izsaukt iekšējo garīgo spēku. Mahātmas Gandhi pēdēji vārdi pirms nāves bija no diviem vārdiem sastāvošā mantra Kungam Rāmam: Hā Rāma!.
Vissvētākā mantra hinduismā ir slavenā Gājatrī mantra:
- Sanskrits: ॐ भूर्भुवस्वः | तत् सवितूर्वरेण्यम् | भर्गो देवस्य धीमहि | धियो यो नः प्रचोदयात्
- Transliterācija: Om bhūr bhuva svah; tat savitur varēnjam; bhargo dēvasja dhīmahi; dhijo jo nah pračodajāt
- Tulkojums: Es meditēju uz diženo Dievu pāri visām trim pasaulēm / ar Viņa svētību es sasniegšu Viņu.
Tā tiek uzskatīta par vissvarīgāko no visām hinduistu mantrām, kas goina Brahmanu kā visu zināšanu principu un sākotnējās saules mirdzumu. Daudzi hinduisti pat šodien seko vismaz 3000 gadu senai tradīcijai veikt rīta nomazgāšanos kādas svētās upes (it īpaši Gangas) krastā. Gājatrī mantra ir visaugstākā mantra, jo to godina kā Dievišķo Zināšanu (Vēdu) kopsavilkumu. Tās pārvaldošais princips ir Māte Gājatrī, kuru dēvē par Vēdu māti un to saista arī ar Zināšanu un apgaismības Dievieti Sarasvatī.
Vēdiskās reliģijas galvenais mērķis ir sasniegt mokšu (atbrīvi), uzticot sevi satjai (Patiesībai) un pamazām apzināties ātmanu (Augstāko Dvēseli), un šo mērķi var sasniegt ikviens ar meditāciju un tīro mīlestību. Diženi riši (hindu gudrie) ir teikuši, kas pat tas, kurš atrodas samsāras (tas kurš atrodas materiālā stāvoklī) ciklā, bet dzīvo godīgu, mīlestības pilnu dharmisku dzīvi ir džīvanmukta jeb atbrīvota dvēsele. Hinduisma fundamentālās patiesības ir izteiktas upanišadu aforismā: tat tvam asi (tas tu esi), un augstākais mērķis ir sekojošs:
- Om asato mā sad gamaja, tamaso mā džjotir gamaja, mritjor mā āmritām gamaja
- Izved mani no neziņas patiesībā, no tumsas gaismā, no nāves nemirstībā.
[izmainīt šo sadaļu] Hindu svētie raksti
Galvenais raksts: Hindu svētie raksti.
Lielākā daļa hindu svēto rakstu ir sarakstīti sanskritā. Sankrita morfoloģijas un lingvistikās filozofijas apgūšana bieži ir neatdalāmi saistīta ar Vēdām. Hindu teksti parasti ir lasāmi vairākos līmeņos, kas aptver rupjo/fizisko, smalko/mentālu un supermentālo/garīgo līmeni. Tas pieļauj dažādus izpratnes līmeņus, netieši norādot, ka tekstus var izprast vienīgi garīgi pilnveidojies lasītājs.
Teksti iedalās divās kategorijās: Šruti – tie, kas ir dzirdēti (atklāsme) un smriti – tas, kas ir atsaukts atmiņā (t.i., nav atklāsme).
[izmainīt šo sadaļu] Šruti
Visi hinduisti par Vēdām uzskata šruti (iedvesmas gūtais). Lai gan pārsteidzoši liels hinduistu skaits nav nekad lasījuši Vēdas, cieņa pret abstrakto priekšstatu par mūžīgajām zināšanām (vārds 'vēda' nozīmē 'zināšanas') ir cieši iegūlusies visu dharmas sekotāju sirdīs. Četras Vēdas — Rigvēda, Jadžurvēda, Sāmavēda un Atharvavēda — tika apgūtas dažādās skolās. Šīs skolas ir sarakstījušas daudzus Vēdu komentārus un norādījumus. Vissenākie Vēdu papildinājumi ir Brāhmanas. Jaunāki skaidrojumi ir Šrautasūtra un Grihjasūtra, kas apraksta ikdienas rituālus. Savukārt Aranjakas un Upanišadas sākotnēji bija ezotēriska, mistiska mācība, kas tika turēta noslēpumā.
Vēdas un to senākie komentāri galvenokārt apraksta rituālus un ziedošanas, savukārt Vēdānta (Vēdu mērķis) uzsver mistiskās atskārsmes un noraida pretīgos rituālus, kas nedod garīgo pieredzi un pārmērīgi slavina dievus. Var teikt, ka sākotnējā hinduisma pamatā ir četras Vēdas, savukārt klasiskais hinduisms — no jogas un vēdāntas līdz tantrai un bhakti strāvojumiem — ir balstīts uz Upanišadām.
[izmainīt šo sadaļu] Bhagavadgīta
Bhagavadgītai ir īpaša vieta hinduistu reliģijā, un to sauc arī par jogas upanišadu, kuras katrs pants ir nācis no Kunga Krišnas lūpām. Tās mūžīgie vārdi, iespējams, vispilnīgāk pārstāv visu hinduistu filosofiju. Pēc savas būtības tā ir smriti, kas ir vienbalsīgi atzīti šruti līmenī, tādējādi tie ir visautoritatīvākie hinduistu svētie rakstu, kurus ikdienā lasa miljoniem bhaktu un jogu sanātanas dharmas kultūras pasaulē. Plašāk par to skatīt šķirkli Bhagavagīta.
[izmainīt šo sadaļu] Smriti
Pie šīs kategorijas pieder pēcvēdiskā perioda raksti, no kuriem visnozīmīgākie ir Mahābhārata un Rāmājana, divi seni vēsturiski eposi, kas tiek uzskatīti par svētajiem rakstiem un kas ir labi pazīstamie lielākajai daļai indiešu Indijas subkontinentā un visā pasaulē. Citi svarīgi teksti mūsdienu hinduisma sekotājiem ir Dēvī Mahātmja, kas ir Dēvī, Dievišķās Mātes slavinājums, un Jogas Sūtras, Šrī Patandžali norādījumi meditētājiem. Svarīgas ir arī tantras un dažādas sūtras, pret kurām noteiktas hindu grupas izrāda atšķirīgu cieņu, it īpaši Mahānirvāna Tantra, Tirumantirama un Šiva Sūtras. Bhakti skolā par svarīgiem rakstiem uzskata Bhāgavata Purānu, kā arī vēlākus darbus, to skaitā Kunga Čaitanjas kustībā godināto Šrī Čaitanja-čaritāmritu.
[izmainīt šo sadaļu] Norādes
- Chaudhuri, Nirad C. 1979. Hinduism: A Religion to Live By. Chatto & Windus, London. ISBN 0-7011-2225-0
[izmainīt šo sadaļu] Skatīt arī
| Hinduisma terminoloģija | |
| Dievības: |
Dēvī | Višnu | Ganēša | Šiva | Krišna | Brahmans | Ātmans | Brahma | Indra | Agni | Rāma | Sarasvatī |
| Hindu raksti: |
Vēdas | Vēdānta | Upanišadas | Mahābhārata | Rāmājana | Dēvī Mahātmja | Bhāgavata Purāna | Šrī Čaitanja Čaritāmrita | Bhagavadgīta | Rigvēda | Sāmavēda | Atharvavēda | Jadžurvēda | Jogas Sūtras | Purānas |
| Filosofijas un jogas: |
Pūrva mīmāmsa | Utara mīmāmsa | Dvaita | Advaita | Višištādvaita | Bhakti joga | Rādža joga | Karma joga | Vēdānta | Sānkhja |
| Jēdzieni: |
Agnihotra | Bhakta | Ahimsa | Guru | Tantra | Vēdisms | Dharma | Reinkarnācija | Karma | Mokša | Mantra | Pūdža | Mūrti | Kīrtana | Ārati | Joga | Padievs | Sādhu | Sādhaka | Samsāra | Kalijuga | Parampara | Jagja | Stotra | Daršana | Sansanga | Džjotiša | Ājurvēda |
| Guru un svētie: |
Rāmakrišna | Svāmī Vivekānanda | Mahātma Gandijs | Patandžali | Ādi Šankara | Rāmānudža | Madhvāčārja | Kungs Čaitanja | Bhaktivēdānta Svāmī |
| Hindu sektas: |
Vaišnavisms | Smārtisms | Šaivisms | Šaktisms | Harē Krišnas kustība | ISKCON |
[izmainīt šo sadaļu] Ārējās saites
- Hindu.org
- Hindubooks.org
- The International Society for Krishna Consciousness
- Krishna.com - The Bhaktivedanta Book Trust Bhagavad-gita online and extensive other resources
- Mandala Publishing: Award-winning Publisher of Hindu and Indian Spirituality-related books
- Panchmukha.org (Five Faces)
- ReligionFacts.com on Hinduism Fast facts, glossary, timeline and articles on Hinduism.
- ShivaShakti.com: Comprehensive Hindu Tantra site
- Hindu Devotional Songs, including Vishnu sahasranama.
- Listen to Hindu Kirtans, Chants, and Bhajans Online
- Listen to Sanskrit Shlokas, Mantras, and Scriptures Online
- Good overview of the four divisions of Hinduism
