Hercogs

Vikipēdijas raksts

Hercogs (vāc. Herzog, fr. Duc, angl. Duke, it. Duca, kr. Герцог) – vai nu suverēns monarhs, hercogistes valdnieks vai arī karaļa/imperatora vasalis, rangā nākošais aiz karaļa. Sieviešu dzimtē – hercogiene (Her Grace The Most Noble Duchess). Sākotnēji senajiem ģermāņiem vēlēts karadraudzes vadītājs, agro viduslaiku laikā cilts vadonis. Absolūtās monarhijas laikā augstākais aristokrātijas tituls, pēc ranga līdzvērtīgs princim.

Anglijā hercogi pielīdzināti otrās pakāpes prinčiem (His Grace The Most High, Noble and Potent Prince), kas rangā ir zemāki tikai par karaliskajā dinastijā dzimušiem "asins prinčiem" (Prince Sang Royal), bet augstāk esoši par marķīziem.

Itālijā suverēnie hercogi bija "viņa augstība“ (Sua Altezza) kopš 1630. gada. Vācu zemēs kopš 1825. gada dēvējās par "viņa/viņas gaišība" (Seine/Ihre Durchlaucht), bet no 1844. gada - "viņa/viņas augstība“ (Seine/Ihre Hoheit). Spānijā hercogi un karalistes grandi tika dēvēti par "izcilajiem senjoriem“ (El Excelentísimo Señor).

[izmainīt šo sadaļu] Erchercogs

Erchercogs (vāc. Erzherzog, angl. Archduke) - rangā zemāks par kūrfirstu un karali, taču augstāks par hercogu. Pirmo reizi tituls pieminēts Austrijas hercoga Rūdolfa IV (1358.-1365.) izveidotajā it kā 1156. gadā Vācu nācijas sv. Romas impērijas imperatora Fridriha I Barbarosas Austrijas hercogiem piešķirtajā privilēģiju sarakstā „Privilegium Maius”. Kaut arī imperators to neatzina, jau Austrijas hercogs Ernsts (1406.-1424.) sāka dēvēties par "erchercogu". Oficiāli tituls tika atzīts ap 1458. gadu, kad imperators Fridrihs III to piešķīra savam jaunākajam brālim Albrehtam VI. Sākot ar XVI gs. titulu sāka izmantot ne tikai Austrijā, bet arī citos Habsburgu dinastijas karaļnamos, lai nošķirtu karaliskās asins prinčus un princeses no nekaraliskiem hercogiem.

[izmainīt šo sadaļu] Lielhercogs

Lielhercogs – (vāc. Großherzog, angl. Grand duke) absolūti suverēns monarhs, pēc ranga līdzvērtīgs lielkņazam un karalim (ja vien šis lielhercogs nav kāda karaļa vasalis). Pirmais šādu titulu no pāvesta Pija V saņēma Florences hercogs Kozimo I dei Mediči 1569. gadā. Pēc Vīnes kongresa šis tituls piederēja Hesenes, Badenes, Saksijas-Veimāras, Meklenburgas-Švērīnas, Meklenburgas-Strelicas, Oldenburgas, Luksemburgas hercogiem, Prūsijas karalim kā Lejasreinas un Poznaņas lielhercogam, Austroungārijas imperatoram kā Krakovas lielhercogam.