Sprāgstvielas

Vikipēdijas raksts

Sprāgstvielas ir vielas, kuras spēj strauji ķīmiski noārdīties, sadalīšanās siltumu izdalot ļoti īsā laika periodā. Šeit ir aprakstītas ķīmiskās sprāgstvielas. Sprādzienu ir iespējams izraisīt arī ar fizikālām metodēm, piem. karsējot ūdeni noslēgtā traukā (tvaika katls), kodolreakcijas, utt.

Sprāgstvielas iedala pēc to sadalīšanās ātruma:

• brizantās spragstvielas (sadalās ļoti strauji)(TNT, heksogēns, tetrils, utt.)
• pulveri (sadalās relatīvi lēni) (šaujampulveris (visi paveidi), lielākā daļa cieto raķešdegvielu)

Var iedalīt arī pēc ķīmiskā sastāva:

• Oksidētāja un degvielas maisījumi:

• Melnais šaujampulveris (sastāv no ogles, sēra un kālija nitrāta)
• Amonija nitrāta bāzētās sprāgstvielas
• Šķidrā skābekļa bāzētās sprāgstvielas

• Tīras ķīmiskās vielas:

• Nitroglicerīns, galvenais dinamīta komponents
• TNT trinitrotoluols, relatīvi stabila sprāgstviela
• Nitroceluloze, galvenā mūsdienu šaujampulveru sastāvdaļa
• Heksogēns, daudzu plastisko sprāgstvielu galvenais komponents

Organiskās sprāgstvielas pēc to funkcionālajām grupām var iedalīt:

• Slāpekli saturošās:
  • Nitroesteri (slāpekļskābes esteri) (nitroglicerīns, PETN, nitroceluloze)
  • Nitrosavienojumi (parasti aromātiskie) (TNT, pikrīnskābe)
  • Nitramīni (amīni, kuru aminogrupās viens vai vairāki ūdeņraži aizvietoti ar nitrogrupu)(heksogēns)
• Organiskie peroksīdi (acetona peroksīds, HMTD)

Brizantās sprāgstvielas var iedalīt 2 grupās: primārās sprāgstvielas un sekundārās sprāgstvielas. Sekundārās sprāgstvielas ir stabilas, tāpēc tās var relatīvi droši ražot un uzglabāt lielos daudzumos, bet ir relatīvi grūti panākt to detonāciju. Primārās sprāgstvielas ir nestabilas un tāpēc tās nevar ražot lielos daudzumos. Primāro sprāgstvielu detonāciju izraisīt ir relatīvi viegli. Šos savienojumus lieto detonatoriem, lai detonētu sekundārās sprāgstvielas.