Paralēlais ports

Vikipēdijas raksts

Paralēlais ports (parallel port) ir ievadizvades pieslēgvieta, kas nodrošina informācijas pārsūtīšanu paralēlā formātā starp datoru un ārējām ierīcēm. Pirms plašas USB izplatības tā bija ātrākā PC savietojamo datoru ārējā pieslēgvieta. Lai arī SCSI bija ātrāks, tas nebija iebūvēts pamatplatē. Pie paralēlā porta parasti mēdza pieslēgt printeri, tapēc to bieži vien sauc arī par printera portu.

Sākotnējās paralēlā porta versijās, datus bija iespējams pārsūtīt tikai vienā virzienā - no datora uz printeri. Divvirzienu komuinikāciju iespējas tika pievienotas vēlāk. Šo interfeisu nosauca par EPP (Enhances Parallel Port). Tas radīja iespējas ražot relatīvi lētus skenerus un ārējās datu glabāšanas iekārtas. Mūsdienās visas paralēlā porta funkcijas spēj nodrošināt USB porti. Tie ir mazāki, vienkāršāki (mehāniski), spēj nodrošināt lielākus ātrumus un signāli ir noturīgāki pret traucējumiem, taču to programmēšana ir nesalīdzināmi sarežģītāka.

DOS vidē paralēlajam portam var piekļūt kā ierīces failam ar nosaukumu LPTx, kur x - porta numurs. Parasti datoriem ir tikai viens ports (ļoti reti - 2), tāpēc parasti tas ir LPT1. Pēc šī, paralēlos portus sauc arī par LPT portiem. Arī Windows vidē paralēlos portus apzīmē kā LPT. Paralēlais ports parasti ir ligzda ar 25 caurumiem 2 rindās (attēlā). Vecos datoros dažreiz ir sastopami līdzīgas formas virknes porti (arī ar 25 kontaktiem), taču tiem ir adatas, nevis caurumi.