Manuils I Komnēns
Vikipēdijas raksts
Manuels Komnenus, Manuels I Komnenus, Manuels Lielais (grieķiski Μανουήλ Α' ο Κομνηνός), dzimis 1118. gada 28. novembrī, miris 1180. gada 24. septembrī. Bizantijas imperators (1142-1180).
Valdīja Bizantijas un Vidusjūras vēsturei svarīgā posmā. Manuels vēlējās atjaunot Bizantijas varenību kā Vidusjūras superlielvalsti, tāpēc piekopa enerģisku un ambiciozu politiku. Viņš noslēdza savienību ar pāvestu un rietumeiropas karalistēm, iebruka Itālijā, veiksmīgo kontrolēja Otrā krusta kara gaitu, un nodibināja Bizantijas protektorātu pār jaunizveidotajām krustnešu karaļvalstīm Tuvajos austrumos. Lai dotu pretsparu musulmaņu mēģinājumiem atgūt Svēto zemi, Manuels apvienoja spēkus ar krustnešiem, un iebruka Fatimīdu Eģiptē. Taču viņa panākumi austrumos tika nopietni apdraudēti pēc viņa sakāves karā ar seldžuku turkiem.
Manuels Komnenus ir imperatora Joanna II Komnenus un Ungārijas karaļa Ladislava I meitas ceturtais dēls. Pēc tēva nāves Manuelam nācās ātri nostiprināt savas tiesības uz troni, ko viņš panāca arestējot savu brāli Īzaku, kuru viņš atbrīvoja tikai pēc tam kad bija kronēts par jauno imperatoru.
Manuels nāca pie varas laikā, kad Bizantijas ziedu laiki jau sen bija pagājuši, un pie tās robežām pulcējās jauni ienaidnieki. Sicīlijā valdoši normāņi ieņēma pēdējos Bizantijas īpašumus Itālijā. Seldžuku turki turpināja paplašināt savu kontroli pār Mazāziju, un Svētajā zemē parādijās jauns spēks - krustnešu karalistes.
1147. gadā Manuels ļāva divām krustnešu armijām Vācijas Konrāda II un Francijas Luī VII vadībā šķērsot savu teritoriju pa ceļam uz Svēto zemi. Daudzi impērijas iedzīvotāji baidījās no krustnešiem, jo savā ceļā viņi nekautrējās laupīt un slepkavot. Drošības pēc, Manuels koncentrēja papildus spēkus Konstantinopolē, lai nepieļautu nekādus krustnešu izlēcienus. Šī neuzticība krustnešiem drīz vien izrādījās pamatota.
1156. gadā Antiohijas princis Raimonds iebruka Bizantijas provincē Kiprā. Krustnešu armija izlaupīja salu un tik mežonīgi un cietsirdīgi izturējās pret salas iedzīvotājiem, ka daudzi sāka domāt ka krustneši un nevis Seldžuku turki ir impērijas īstie ienaidnieki.
Manuels nekavējoties sapulcināja armiju un devās uz Antiohiju. Pa ceļam viņs sastapās ar Vidusjūras krastā esošās Armēnijas karalistes karaļa karaspēku, kurš arī bija piedalījies Kipras izlaupīšanā, un pilnībā to sakāva. Uzzinot par Bizantijas armijas tuvošanās, Antiohijas Raimonds saprata, ka nespēs tai pretoties un viņa vienīgā cerība ir pilnīga pakļaušanās Manuelam. Viņš ieradās Bizantijas galmā ģērbies maisā un ap kaklu apsējis virvi lai lūgtu piedošanu. No sākuma Manuels viņu demonstratīvi ignorēja, un piekrita viņu apželot tikai ar nosacījumu ka Antiohija pilnībā pakļaujas Bizantijai. Lai demonstrētu savu varu, Manuels svinīgi uz zirga iejāja Antiohijā, kamēr Antiohijas princis un Jeruzālemes karalis bija spiesti viņam sekot ar kājām.
Pa ceļam atpakaļ uz Konstatinopoli Manuela armija sastapās ar Seldžku turkiem, kurus tā sakāva, un nākošajā gadā Manuels turkus padzina no Izaurijas provinces.
Manuels vēlējās kontrolēt krustnešu valstis ne tikai politiski, bet arī izmantot viņu spēku, lai atjaunotu Bizantijas varu Vidusjūras austrumos un Ēģiptē.
| Priekštecis: Jānis II Komnēns |
Bizantijas imperators 1143–1180 |
Pēctecis: Aleksijs II Komnēns |
