Kosovas krīze
Vikipēdijas raksts
Kosovas krīze – etniska un politiska krīze Dienvidslāvijas savienotās republikas provincē Kosova XX gs. beigās un XXI gs. sākumā.
Satura rādītājs |
[izmainīt šo sadaļu] Vēsture
XI gs. Kosova (melno strazdu lauks - serbu kos ir "melnais strazds) un Metohija (baznīcas zeme - no grieķu μετοχή), atkāpjoties Bizantijas robežām un Balkānu slāviem iegūstot politisko neatkarību, kļuva par serbu serbu zemju politisko un garīgo centru (no XIV gs. līdz XVIII gs. te atradās serbu pareizticīgās baznīcas patriarha rezidence, lielākā baznīcu un klosteru koncentrācija Balkānos). Ar 1389. gada sakāvi Kosovas kaujā sākās Osmaņu impērijas uzvaras gājiens Balkānos Balkānos. Daļa serbu zemju atguva neatkarību tikai XIX gs. sākumā, bet Kosovas serbi atkalapvienojās ar Serbiju 1912. gadā. Savukārt 1918. gada 1. decembrī kā Serbijas province iekļāvās Serbu, Horvātu un Slovēņu karalistē.
Praktiski no XI gs. kad vēstures avotos pirmo reizi sastop apzīmējumu "albāņi", tie sastopami arī Kosovas un Albānijas pierobežā (vismaz 20% toponīmu un hidronīmu ir albāņu izcelsmes). Osmaņu impērijas laikā lielākā daļa dienvidalbāņu pieņēma islāmu, un daudzi kā impērijai lojāli pavalstnieki tika nometināti uz dzīvi kristīgo serbu apdzīvotajā Kosovā.
XIX gs. beigās Austroungārijas impērijas ģenerālštāba priekšnieks ģenerālis fon Beks norādīja, ka “tas, kurš kontrolēs Kosovu, kontrolēs visus Balkānus”.
2. Pasaules kara laikā albāņi izveidoja brīvprātīgo ieroču SS divīziju “Skenderbeg”, kas aktīvi iesaistījās partizānu apkarošanā. Rezultātā no Kosovas glābās bēgot visai liels skaits nealbāņu izcelsmes civiliedzīvotāju. Pēc kara DSFR komunistiskā valdība neļāva bēgļiem atgriezties savās mājās Kosovā: 1945. gadā komunistu līderis J.B.Tito izdeva likumu, ka tiem serbiem, kas 2. Pasaules kara laikā izbraukuši no Kosovas, ir aizliegts atgriezties šajā provincē. Daudzi nemaz nevēlējās atgriezties, jo daudz attīstītāki bija valsts ziemeļrietumu apgabali, savukārt Kosova bija agrāra un nabadzīga nomales province. Lai apkarotu “serbu buržuāzisko nacionālismu”, tika atvērtas robežas albāņu emigrācijai kā rezultātā imigranti no Albānijas (it īpaši pēc 1948. gada) masveidā apmetas uz dzīvi Kosovā. Bez tam šājā laikā risinājās sarunas starp DSFR un Albānijas SR par abu valstu apvienošanos federācijā.
Albāņu ietekmes pieauguma atbalstam veica virkni sociotehnisku aktu. Vispirms jau tika maksimāli atbalstītas demogrāfiskās izmaiņas (līdz pat tādam kuriozam kā tam, ka pats J.B.Tito kļuva par krusttēvu katram desmitajam jaundzimušajam). Bez tam Dienvidslāvijas komunistiskās varas iestādes serbus aģitēja pārcelties uz citiem valsts rajoniem, veicinot to māju pārdošanu un izbraukšanu no provinces. Pēc tam Serbijas teritorijā tika izveidoti divi autonomie apgabali – Vojevodina ungāru etniskajai minoritātei un Kosova albāņiem. 1974. gada DSFR konstitūcija piešķīra šiem apgabaliem plašu autonomiju (sava konstitūcija, karogs).
1991. gada tautas skaitīšana liecina, ka Kosovā albāņi bija jau 82% no iedzīvotājiem. Nealbāņu - serbu, čigānu, gorancu, horvātu, bulgāru u.c. etnisko grupu - provincē bija aptuveni 350 000 cilvēku.
[izmainīt šo sadaļu] Krīze
80. gados strauji pieauga pret serbiem etniski motivētu huligānisma un terorisma aktu skaits, kā rezultātā serbu un citu tautību iedzīvotāju došanās prom no Kosovas kļuva jau masveidīga. Tajā pašā laikā varas iestādes, lai apturētu sākušos vardarbību, arestēja aptuveni 12 000 Kustības par Albāņu Sociālistisko Republiku Kosova biedru. 90. gados situācija Serbijā mainījās krasi pretējā virzienā - kā atbildes reakcija politiski aktuāls kļuva pašu serbu nacionālisms.
1990. gadā par Serbijas, prezidentu kļuva S.Miloševičs (1997. gadā DSR prezidents). Pamatojoties uz Serbijas republikas konstitūcijas (1990.) un DSR konstitūcijas (1992.) pantiem, tika ievērojami ierobežota Kosovas autonomija.
1992. gadā tika izveidota Kosovas Atbrīvošanas Armija (KAA), kuru veidoja aptuveni 6000 kaujinieku, tai skaitā aptuveni 600 brīvprātīgo no Afganistānas, Bosnijas, Horvātijas, Saūda Arābijas u.c. valstīm. Konflikts starp albāņiem un serbiem saasinājās visus 90. gadus. 1995. gada vienošanās Deitonā nekādi neitralizēja savstarpējo aizvainojumu.
Līdz 1998. gadam KAA vadības mītne atradās Vācijā, pie tam KAA neslēpa, ka turpat Vācijas teritorijā atrodas kaujinieku treniņu nometnes, tos apbruņoja ar bijušās VDR armijas bruņojumu, savukārt “Hōppe Bank” apkalpoja KAA finanses. 1997. gadā KAA kaujinieki piedalījās armijas noliktavu izlaupīšanā Albānijā, nogādājot uz Kosovu aptuveni 2-3 miljonus bruņojuma vienību. Šobrīd jau ir zināms, ka KAA aktīvi uz Eiropu transportēja gan ieročus, gan narkotikas. (“El Pace” 1999. gada 19. aprīlī, citējot Interpola atskaiti min, ka Kosovas albāņu grupējumi kontrolē heroīna tirgu Centrālajā un Dienvidausturmeiropā, kā arī, ka no par narkotiku tirdzniecību arestētajiem kosovari ir 14%.)
1998. gada janvārī KAA uzsāka nopietnu ofensīvu pret Rietumkosovā izvietotajām militārās policijas daļām. Drenicā, Prištinā, uz robežas ar Albāniju sākās bruņoti uzbrukumi policistiem, policijas posteņiem un patruļām, cilvēku nolaupīšanas. Februārī notikušo represāliju rezultātā gāja bojā šajos uzbrukumos vainojamie, kā arī vēl 80 šī klana locekļi. Visu 1998. gada pavasari KAA uzbrukumi serbiem un valsts iestādēm tikai pieņēmās spēkā, Kijevo un Orahovica praktiski bija KAA bruņoto vienību kontrolē, līdz DSR Iekšlietu ministrijas spēki uzsāka plašu operāciju lielāko transporta komunikāciju debloķēšanai Rietumkosovā. Tika iznīcināti KAA kaujinieku atbalsta centri Drenicā un Pečā, sāka īstenot aizvien nemērķtiecīgākus iebrukumus albāņu ciemos centrālajā Kosovā, faktiski bloķējot humānās palīdzības piegādi šim apvidum un piespiežot 300-400 000 iedzīvotāju pamest savas mājas un doties meklēt patvērumu Maķedonijā un Albānijā.
1998. gada vasarā Prištinā puslegāli tika sasaukts pašpasludinātās Kosovas republikas parlaments I.Rugovas vadībā, kuru veidoja praktiski tikai albāņu kopienu delegāti.
Septembrī izplatījās baumas par Dienvidslāvijas militārās policijas veiktajām masu slepkavībām. Sabiedrības sašutumu palielināja strīdi par iejaukšanās nepieciešamību, pamatojoties uz starptautisko cilvēktiesību normām. Pie vienota viedokļa par humānās iejaukšanās nepieciešamību, ņemot vērā aso DSR protestu, Rietumi tā arī nenonāca un beigu beigās, Rietumu lielvalstis nolēma pieprasīt no Belgradas uguns pārtraukšanu un drošības nodrošināšanu Kosovā, Eiropas drošības un sadarbības organizācijas (EDSO) kontrolē. Novembra beigās, kad Belgrada bija piekritusi samazināt militāro kontingentu šajā Dienvidslāvijas provincē un ielaist tur humāno palīdzību.
Novembri un decembri vienošanās tika ievērota: neatkarīgajiem novērotājiem tika brīvi ļauts brīvi pārvietoties, aģentūrām, kuras nodrošināja humāno palīdzību, varēja piekļūt pie savas mājas atstājušajiem civiliedzīvotājiem. Taču tajā pašā laikā Kosovā tika izvietoti Dienvidslāvijas militārie spēki, klaji pārkāpjot šo vienošanos. Armijas atgriešanās izraisīja karadarbības atsākšanos ārpus pilsētām. Tad notika kas tāds, kas krasi mainīja konflikta gaitu. 1999. gada 15. janvārī Račakas ciematā, centrālās Kosovas dienviddaļā, tika nogalināti 45 cilvēki. Nākamajā dienā notikuma vietā ieradās EDSO misijas Kosovā vadītājs Viljams Vokers, kurš raksturoja notikušo kā “nepārprotamu noziegumu pret cilvēci”. Apsūdzību pastiprināja ASV militārā izlūkdienesta veiktās policistu sarunas pa mobilajiem telefoniem, kas liecināja, ka uzbrukums KAA atbalstošajiem civiliedzīvotājiem bijis apzināts un mērķtiecīgs.
Nopietnie Dienvidslāvijas spēku veiktie pārkāpumi, kam klāt nāca KAA veiktās represālijas pret serbu civiliedzīvotājiem un uzbrukumi valsts objektiem, izraisīja pēdējo mēģinājumu panākt abu konfliktējošo pušu vienošanos. Visai nopietna loma konflikta noregulēšanas procesā bija atvēlēta t.s. Kontaktgrupai, kas tika izveidota pamatojoties uz 1998. gada ANO Drošības Padomes rezolūcijām Nr 1160 un Nr 1199. Kontaktgrupa sagatavoja Vienošanās projektu starp DSR, Serbijas republiku un Kosovu, kurā bija ietverta virkne politisku prasību. Piemēram: 1) nepieļaut bruņota spēka vēršanos pret civiliedzīvotājiem; 2) atjaunot provinces autonomiju, respektējot Serbijas teritoriālo suverenitāti; 3) visu Kosovas iedzīvotāju tiesību un likumīgo interešu nodrošināšanu; 4) nepieļaut jebkāda veida terorisma atbalstīšanu provincē; 5) nodrošināt visu bēgļu drošu atgriešanos dzīvesvietās; 6) izveidot DSR, Serbijas un provinces etnisko kopienu pārstāvju Kopējo komisiju, kas koordinētu un uzraudzītu Vienošanās realizāciju.
Šis plāns tika iesniegts sarunās Rambujā. DSR pārstāvji piekrita daļai politisko prasību, savukārt kosovaru pārstāvji atteicās tos parakstīt. Sarunas tika pārtrauktas, ne par ko nevienojoties. Tas veicinājas NATO dalībvalstu, it īpaši ASV diplomātisko spiedienu, piedāvājot iekļaut Vienošanās tekstā papildus policejisku (militāru) prasību. Konkrēti, runa bija par piedāvājumu ievest Kosovā 27 000 vīru lielus NATO miera uzturēšanas spēkus un pilnīgu Serbijas policijas izvešanu no provinces; par neierobežotu pilnvaru piešķiršanu Alianses bruņoto spēku pilnvarotajam komandierim.
Šis piedāvājums negarantēja DSR suverenitāti un teritoriālo veselumu. Savukārt prasība veidot provinces valdību pēc nacionālā principa bija krasā pretrunā ar DSR konstitūcijas multinacionālo raksturu (kā arī pretrunā klasiskajiem demokrātijas, politiskā plurālisma, cilvēktiesību principiem utt.). T.i., pieprasot albāņu tiesību aizsardzību un iekļaujot tikai to pārstāvjus federālās varas un provinces pārvaldes struktūrās, tiesās, citām nacionālajām kopienām tika atņemtas tiesības piedalīties provinces sociālajā un politiskajā pārvaldē.
Šis papildinātais projekts tika likts galdā Parīzes konferencē, kas tika sasaukta lai risinātu Kosovas krīzi. Šoreiz Dienvidslāvija atteicās to parakstīt, piedāvājot 20 sev pieņemamus plāna labojumus. Tas savukārt neapmierināja albāņu delegāciju, kuru vadīja H. Tači (kurš bija pašpasludinātās Kosovas pagaidu valdības galva, savukārt par tās bruņoto spēku virspavēlnieku bija iecelts viens no KAA kaujas grupu komandieriem S. Sulemi). Līdz ar to arī sarunas Parīzē beidzās bez rezultāta.
[izmainīt šo sadaļu] Starptautisko spēku iejaukšanās
NATO, apelējot pie tā, ka pie militārās pretstāves provincē vainojami tikai serbi, pieņēma lēmumu iejaukties ar spēku. Naktī no 1999. gada 24. marta uz 25. martu Ziemeļatlantijas līguma organizācijas spēki uzsāka raķešu un aviācijas uzbrukumu Dienvidslāvijas federācijai. Šajā militārajā operācijā dalību ņēma ASV VI flote, aviobāzes kuģis “Eizenhauer”, raķešu kreiseris “Filipine C”, astoņi smagie bumbvedēji B-52H, divi “neredzamie” bumbvedēji B-2 un vairāk nekā divi simti dažādu kategoriju iznīcinātāji un triecienbumbvedēji. Jau pirmajās dienās tika sagrauti 5 lidlauki, virkne rūpniecības objektu (Prištinā, Leskovacā), slimnīcas (Nišā), skolas, tilti (Novij Sadā).
Lai izvairītos no Dienvidslāvijas pretgaisa aizsardzības pretuguns, NATO bumbvedēji meta savu šāviņu kravu no liela augstuma (5 km un augstāk) diennakts tumšajā laikā. Sliktie laika apstākļi un Dienvidslāvijas aizsardzības spēku izvēlētā izvairīšanās taktika ievērojami apgrūtināja uzbrukumus no gaisa. Kā minimums vismaz trijos NATO aviācijas uzlidojumos Kosovai tika sabombardētas civiliedzīvotāju transporta kolonnas un ēkās ieslodzītie sagūstītie KAA kaujinieki. Pārējā Dienvidslāvijas federācijā NATO aviācijas uzlidojumu mērķi bija rūpniecības objekti, tilti, dzelzceļa mezgli, pilsētu elektroapgādes sistēmas. Lai nepieļautu Belgradas nostājas publisku paušanu un NATO nevēlamu faktu interpretāciju, tika pieņemts viens no strīdīgākajiem lēmumiem: lēmums par Radio un televīzijas centra Belgradā bombardēšanu. Dienvidslāvijas bruņotie spēki neizrādīja nekādu pretestību un necentās uzlidojumus kavēt.
Vairāk nekā 22000 kaujas uzlidojumus DSR teritorijai veica aptuveni 1100 kaujas lidmašīnas, nometot sprāgstvielas, kuru kopējā jauda bija ekvivalenta trim uz Hirošimu nomestajām atombumbām, 330 sagrautas skolas un augstskolas, slimnīcas, 40% bērnu permanenti psihes traucējumi, saimniecības postījumi 1 miljarda USD apmērā.
1999. gada 25. martā DP noraidīja rezolūcijas projektu par agresijas pret DSR pārtraukšanu un sarunu par Kosovas problēmas noregulēšanu atsākšanu. No pastāvīgajām DP dalīvalstīm par projektu balsoja Krievija un Ķīna, bet pret – ASV, Lielbritānija, Francija.
1999. gada aprīlī NATO un ES noteica naftas un gāzes embargo Dienvidslāvijai. (Šo abu reģionālo organizāciju lēmums bija pretrunā procedūrai, kas noteikta ANO Statūtu VII nodaļā. Līdz ar to, atšķirībā no Drošības Padomes noteiktajām ekonomiskajām sankcijām pret Dienvidslāviju 1992. gadā, šis NATO un ES lēmums bija prettiesisks.)
Serbijas valdība paziņoja, ka gatava izvest bruņotos spēkus no provinces un ļaut atjaunot pašpārvaldi, ieskaitot izpildparlamentu (veči), tiesu un izglītības sistēmu. DSR prezidents S.Miloševičs piedāvāja kompromisu: pārtraukt valsts bombardēšanu un ievest provincē ANO miera uzturēšanas spēkus (t.sk. arī to NATO dalībvalstu spēkus, kuras nav piedalījušās agresijā pret DSR). Alianse noraidīja šo priekšlikumu un bombardēšana turpinājās 11 nedēļas. Virknes konfliktā neiesaistīto valstu (Somija, Krievija u.c.) diplomātiskā spiediena rezultātā 1999. gada 10. jūnijā ANO DP pieņēma rezolūciju Nr 1244 par Dienvidslāvijas bombardēšanas pārtraukšanu un starptautisko miera uzturēšanas spēku (KFOR) nosūtīšanu uz Serbijas provinci Kosovu.
1999. gada 11. jūnijā Kumanovā (Maķedonijā) Serbijas republika un NATO parakstīja Vienošanos par DSR armijas un policijas izvešanu no Kosovas. NATO spēki turpināja aviācijas uzlidojumus un apšaudi ar raķetēm līdz pat 1999. gada 23. jūnijam. Šajā pašā laikā tika parakstīta Vienošanās starp NATO un KAA “Par Kosovas demilitarizāciju un Kosovas Atbrīvošanas Armijas atbruņošanu”, saskaņā ar kuru KAA sākot ar 1999. gada 27. jūniju 90 dienu laikā bija jānodod KFOR spēkiem visu smago bruņojumu (kalibrā lielāku par 12,7 mm).
[izmainīt šo sadaļu] Tiesiskums
Ja raugās no tiesiskuma viedokļa, ignorējot simpātijas pret vienu vai otru konfliktā iesaistīto pusi, jāatzīst, ka starptautiskās tiesības konflikta gaitā pārkāpušas visi konfliktējošie spēki.
Dienvidslāvijas varas iestāžu rīcība, nodrošinot kārtību provincē, atbilst katras valsts suverēnajām tiesībām pēc saviem ieskatiem, bez iejaukšanās no malas, risināt savas iekšpolitiskās problēmas: valstij ir tiesības pielietot spēku, atjaunojot savu likumu varu savā teritorijā. Taču nelikumīgi tika apturēta EDSO un Eiropas Padomes misijas darbība, līdz ar to Dienvidslāvija pārkāpa 1998. gada vienošanos Maskavā (saskaņā ar šo vienošanos, DSR bija uzņēmusies nodrošināt diplomātiskajiem novērotājiem brīvu piekļuvi un brīvu pārvietošanos šajā provincē).
Ziemeļatlantijas alianses militārā operācija Balkānos no starptautisko tiesību viedokļa diemžēl ir definējama kā agresija: tā tika īstenota bez ANO Drošības Padomes akcepta, pārkāpjot ANO Statūtus un pat NATO dibināšanas dokumentos noteikto – t.i. pārkāpjot visus starptautiskos likumus. Tikai post factum to leģitimizēja tikai ANO DP dokumenti.
Kas attiecas uz apkārtējai videi nodarītajiem zaudējumiem, 1999. gada rudenī NATO aviācijas īstenoto bombardēšanu sekas analizēja divas dažādas ANO ekspertu grupas. Tika secināts, ka ļoti grūti nošķirt bombardēšanu sekas no pirms tam, vēl komunistiskajā periodā apkārtējai videi nodarītiem postijumiem. Taču nebagātinātā urāna, nesprāgušo artilērijas un aviācijas šāviņu, tai skaitā NATO pielietotās kasešu bumbu ietekme uz apkārtējo vidi vēl joprojām ir diskusiju tēma. Par iespējamajiem NATO spēku veiktajiem kara noziegumiem Starptautiskā tribunāla bijušās Dienvidslāvijas jautājumā prokurora kanceleja 1999. gada decembrī atzina, ka pat formāla NATO spēku darbības Kosovas konflikta laikā izmeklēšana nav veikta.
Atbilstoši 1970. gada Deklarācijai par starptautisko tiesību principiem, t.s. tautu pašnoteikšanās tiesības var tikt realizētas: a) izveidojot suverēnu valsti; b) brīvprātīgu pievienošanos citai valstij, jeb apvienojoties ar to; c) citiem atzīstot šīs tautas pašnoteiktu (bez iejaukšanās no malas) politisko statusu. Taču to nevar traktēt kā sankciju tādām darbībām, kuru rezultātā tiktu pilnīgi vai daļēji sagrauta atsevišķu suverēnu valstu teritoriālais veselums, vai pat zaudēta valsts politiskā neatkarība. Jo valsts valdība pārstāv visus konkrētajā teritorijā esošos iedzīvotājus, neatkarīgi no to rases vai reliģiskās piederības. Realizējot tiesību uz pašnoteikšanās principu, starptautiskajās tiesībās svarīgākais kritērijs ir iespēja indivīdiem realizēt visas cilvēktiesības, neatkarīgi no etniskās vai nacionālās piederības, reliģiskās pārliecības, valodas u.c. atšķirībām. Kas attiecas uz Kosovu un Metohiju, albāņi jau ir realizējuši savas pašnoteikšanās tiesības, XX gs. sākumā izveidojot neatkarīgu un suverēnu valsti: Albāniju.
[izmainīt šo sadaļu] Rezultāts
Jautājums par to, cik īsti civiliedzīvotāju gājis bojā, vēl joprojām ir strīdīgs. Labak zināms to skaits, kuriem krīzes dēļ nācās pamest savas mājas un bēgt. Nedēļu pēc NATO uzsāktās bombardēšanas Albānijas, Maķedonijas un otras Dienvidslāvijas federācijas zemes Melnkalnes robežas šķērsoja tūkstoši bēgļu. Aprīļa vidū pēc aptuveniem aprēķiniem Kosovu bija pametuši aptuveni 800 000, un vēl aptuveni 500 000 bija kļuvuši par piespiedu pārceļotājiem. Kā ziņoja ANO Augstā komisāra bēgļu jautājumos pārstāvis K. Janovskis, NATO uzlidojumu rezultātā 1999. gada aprīļa sākumā no Kosovas un Metohijas bija spiesti bēgt gandrīz visi nealbāņi - vairāk nekā 330 000 serbu, ungāru, grieķu, maķedoniešu, čigānu u.c. tautību iedzīvotāju bija spiesti bēgt no savām mājām Kosovā un pamest šo provinci. Savukārt uz Albāniju un Maķedoniju bēga aptuveni 360 000 albāņu. Pēc tam albāņu lielākā daļa atgriezās savās mājās, savukārt nealbāņiem šī iespēja tika liegta. ASV Valsts departamentā uzskata, ka koflikta laikā Kosovā tikuši nogalināti 11 000 albāņu. DSR valdība apgalvo, ka dzīvā spēka zaudējumi tās bruņotajos spēkos šajā konfliktā bija aptuveni 5000 militārpersonu un 1500 civiliedzīvotāju, kas gājuši bojā NATO aviācijas uzlidojumos.
NATO militārā uzbrukuma Dienvidslāvijai laikā fiksēti visu četru 1949. gada Ženēvas Konvenciju un to 1977. gada 1. Papildprotokola pārkāpumi – šajos starptautisko tiesību aktos īpaši uzsvērts nemērķtiecīgu uzbrukumu aizliegums civiliem objektiem, kā arī strikti definēta prasība minimalizēt postījumu apmēru nejauši cietušo civilo objektu un civiliedzīvotāju vidū un noteikta prasība atturēties no uzbrukuma, ja tā rezultātā var ciest civilā sfēra. Ir oficiāli konstatēts, ka Ziemeļatlantijas alianses dalībvalstis uzbrukumā Dienvidslāvijai izmantojušas aizliegtās kasešu bumbas, šāviņus ar ķīmisko defoliantu pildījumu, šāviņus ar urānu-235 (kodoldegvielas atkritumi), grafīta bumbas, kā rezultātā bijis daudz upuru civiliedzīvotāju vidū.
1999. gada 27. maijā Starptautiskais tribunāls bijušās Dienvidslāvijas jautājumā izvirzīja prezidentam Miloševičam apsūdzību noziegumos pret cilvēci. Apsūdzībā, kas pamatā attiecās uz notikumiem pēc 1999. gada 1. janvāra, Miloševiču un 4 citus Dienvidslāvijas armijas vadītājus apvainoja plašās deportācijās, Kosovas albāņu vajāšanās un slepkavībās rasisku un reliģisku motīvu dēļ. Īpaši tika pieminēts slaktiņš Račakā un sešos citos ciematos, uzskaitot 340 tur nogalināto albāņu vārdus. Pirmais gadījums, kad šāda apsūdzība izvirzīta esošas valsts esošam prezidentam.
