Iekšdedzes dzinējs
Vikipēdijas raksts
Iekšdedzes dzinējiem ir divi galvenie veidi: divtaktu un četrtaktu dzinēji.
[izmainīt šo sadaļu] Četrtaktu dzinējs:
Par četrtaktu dzinēju to sauc tādēļ, ka tā darbība tiek sadalīta četrās daļās - četrās taktīs.
Tā darbība noris divos pilnos kloķvārpstas apgriezienos (720 grādi), jo darba gājiens noris tikai katra otrā kloķvārpstas apgriezienā. Dzinējs sastāv no cilindra, kloķvārpstas, virzuļa, klaņa (tas savieno kloķvārpstu ar virzuli) vārstiem (diviem vai četriem) un aizdedzes sveces, kas aizdedzina degmaisījumu.
Par degvielu tiek izmantos benzīns vai dīzeļdegviela.
1893. gadā Rūdolfs Dīzels patentē dīzeļa motoru.
Četrtaktu dzinējus uzstāda automašīnām, motocikliem, un citiem pārvietošanās līdzekļiem un citām ierīcēm.
Darbība:
- 1. takts - virzulis virzās uz leju pa cilindru, atveras ieplūdes vārsts un ieplūst degmaisījums.
- 2. takts - virzulis virzās uz augšu un saspiež degmaisījumu.
- 3. takts - kad virzulis sasniedzis augšējo punktu, notiek eksplozija, kuru izraisa dzirkstele aizdedzes svecē un virzulis tiek "triekts" uz leju.
- 4. takts - virzulis virzās uz augšu, atveras izplūdes vārsts un sadegušais degmaisījums tiek izvadīts pa izplūdes kanāliem.
Motora darba cikls:
[izmainīt šo sadaļu] Divtaktu dzinējs
Atšķirībā no četrtaktu dzinēja ir tāda, ka divtaktu dzinējam nav vārstu un tā darbība noris vienā kloķvārpstas apgriezienā (360 grādi). Šādiem dzinējiem eļļošana tiek veikta ar degvielas palīdzību (benzīns tiek sajaukta ar eļļu aptuvenās proporcijās – 1 pret 50) atkarībā no ražotāja. Divtaktu dzinējus izmanto motorzāģos, motorolleros un citās ierīcēs ar dzinēju.
Darbība
- 1 takts - Sadegušā degmaisījuma izplūde un jauna degmaisījuma ieplūde cilindrā no kartera (karterī ir ievietota kloķvārpsta)
- 2 takts - Darba gājiens (degmaisījuma sadegšana cilindrā) un jauna degmaisījuma ieplūde karterī.
Pirmais divtaktu dzinējs bija darbināms ar gāzi un to izgudroja Etjēns Lenuārs (Etienne Lenoir) 1860. gadā.
