Entropija
Vikipēdijas raksts
Termodinamikā entropiju apzīmē ar S, un ar to mēra enerģijas daudzumu fiziskā sistēmā, ko nevar izmantot, lai veiktu darbu. Tā ir arī mērvienība nekārtībai kādā sistēmā.
Entropijas idejas autors ir Rūdolfs Klauzius 1865. gadā. Entropijai viņš deva nosaukumu pēc grieķu valodas vārda, kas nozīmē "pārvērtība".
Parasti ar vārdu "entropija" saprot "nekārtība". Entropijas princips pamatā nozīmē, ka jebkurā izolētā sistēmā entropija (nekārtība) tiecas palielināties, bet nekad - samazināties. Šis princips attiecas tikai uz izolētām sistēmām (ΔS ≥ 0). (Lai uzzinātu vairāk par izolētām sistēmām, skat. šķirkli par termodinamiku). Zeme, piemēram, nav izolēta sistēma, jo to nepārtraukti sasniedz saulesgaisma (enerģija). Vispārpieņemts ir uzskats, ka Visums savukārt ir izolēta sistēma, tāpēc, tā kā entropija tajā nepārtraukti palielinās vai vismaz nesamazinās, tas varētu piedzīvot t.s. karsto nāvi (heat death), kad visa enerģija kļūst par termālo enerģiju un vairs nav iespējams veikt nekādu darbu.
Eksperimentāli entropiju ir grūti izmērīt. Entropijas termodinamiskā izpratnē mērīšana balstās uz ļoti rūpīgu kalorimetriju.
Paaugstinoties temperatūrai entropija parasti palielinās, jo intensīvākā daļiņu siltumkustība sistēmu padara nesakārtotāku. Amorfu cietvielu entropija ir lielāka nekā kristālisku vielu entropija.
