Bergamasc
Da Wikipedia.
El Bergamasch (nòmm nativ: Bergamàsc) l'è on dialett de la lingoa lombarda che l'è parlaa a Bergom e in de la soa provincia. Cont el bressan, el camùn e el cremàsch el fa part dij dialett orientaj del lombard (oròbegh). Anca se l'è simel aj dialett ocidentaj lombard comè el milanes, el tisines e el brianzoeu (se s'el varda dal aspett gramatical), quij che parlen sti dialett i capissen minga tutt quel che on òm ch'el parla bergamasch el dis. L'è consideraa vun dij dialett pussee difficil de la lingoa lombarda, e anca vun dij pussee cognossuu foeura de la region (cont el milanes). El bergamasch el g'ha on gran numer de varietaa. L'è staa dopraa da l'Ermanno Olmi comè lingoa de ona soa pelìcola del 1978, "L'Albero degli zoccoli".
'Sto dialett chì 'l gh'hà antich origin. Vun dij primm esemp de Bergamasch se troeuva in del liber del Dant Alighiee, che intel sercà el volgar italian pussee bèll, scriv inscì sora i dialett lombard:
«[...] Mediolanenses atque Pergameos eorumque finitimos eruncemus, in quorum etiam improperium quendam cecinisse recolimus: "Enter l'ora del vesper/ciò fu del mes d'occhiover"»
|
|
(=escludem i Milanes, i Bergamasch e i lor vesin, a derision dij quaj recordem che vargun l'ha faa sù ona canzon: In de l'ora del vesper, quèsta cosa chì l'è stada in del mes d'otober).
[Mudifica] El Paternoster in Bergamasch
O nost pader che sé in siel, (Pader nòster, che te seet in ciel)
al sies santificat ol tò nom, (el sia santificaa el tò nòmm)
al vegne ol tò regn, (el vegna el tò regn)
al sies fac la tò olontà, (la sia fada la toa volontaa)
come in siel, così ach in terra. (comè in ciel, inscì anca in terra)
Dam incö ol nost pà de töcc i dé, (Damm incoeu el nòster pan de tucc i dì)
e dunem i nos'c debec, (e perdonem i nòster debit)
come noter am ghi duna ai nos'c debitur. (comè nun ghe perdonem aj nòster debitor)
E fam mia borlà in tentassiú, (e famm minga borlá in tentazion)
ma liberem del mal, amen. (ma liberom del maa, amen).
(font: [1]). Varda anca: Dante Alighieri "DE VULGARI ELOQUENTIA" Liber 1, capìtol XI (edizion Garzanti)