Sēlpils
Vikipēdijas raksts
|
|||
| Citi nosaukumi | vācu - Selburg lietuviešu - Sėlpilis |
||
Sēlpils ir ļoti sena apdzīvota vieta Sēlijā, Daugavas tirdzniecības ceļa nozīmīga sastāvdaļa un militārs nocietinājums. No 1621. gada līdz 18. gadsimtam tai bija pilsētas tiesības.
Satura rādītājs |
[izmainīt šo sadaļu] Vēsture
Sēlpils (vācu: Selburg) ieguvusi pilsētas tiesības no Kurzemes un Zemgales hercogistes hercoga Frīdriha Ketlera 1621. gadā. Tajā laikā visu tagadējo Augšzemi (Sēliju) sauca par Sēlpils virspilskunga iecirkni (virskapitanātu) un Sēlpils bija tā pārvaldes centrs. Pilsētas saimnieciskais pamats bija tirdzniecība pa Daugavu starp Rīgu un Polijas-Lietuvas kopvalsts pilsētām. Pilsēta atkārtoti nodedzināta poļu-zviedru karā (1627) un Ziemeļu karā (1705). Pēc tam sekojis ilgstošs saimnieciskais panīkums un pilsētas tiesības nākamie zemes saimnieki vairs nav atjaunojuši.
[izmainīt šo sadaļu] Apskates vietas
- Sēlpils pilskalns (6.-13.gs.) (pie Zvejnieku mājām), ko 12.-13.gs. bieži izmanotuši lietuviešu karapulki, lai patvertos pirms Daugavas šķērsošanas. Krustnešu nodedzināts 1207. gadā;
- Livonijas ordeņa pils drupas. Akmens pils uzcelta 1208. gadā grūti piejamā vietā, uz 20 m augstā Daugavas krasta. 1626. gada oktobrī pilī notikušas pamiera sarunas starp Zviedriju un Poliju-Lietuvu. 1705. gadā zviedru karavīri, tuvojoties krievu karaspēkam, pili uzspridzinājuši.
[izmainīt šo sadaļu] Arheoloģiskie izrakumi
1963.-1965. gadā Sēlpilī veikti arheoloģiskie izrakumi E. Šņores un A.Zariņas vadībā. Pilskalnā atsegtas senās sēļu pils paliekas, mūra pils slānī - četrstūra veida tornis ar apakšzemes eju. Pilsētas vietā atsegtas klēts paliekas ar olzokoka mucu paliekām, kurās glabāti graudi.
[izmainīt šo sadaļu] Literatūra
- E. Šņore, A.Zariņa. Senā Sēlpils. Rīga, 1980
