Marija Spiridonova

Vikipēdijas raksts

Marija Spiridonova

Marija Aleksandrovna Spiridonova (Мария Александровна Спиридонова; dzimusi 1884. gada 16. oktobris - 1941. gada 11. septembris), bija Krievijas Sociālrevolucionāru partijas jeb eSeRu līdere. Cēlusies no turīgu mužnieku ģimenes^[1].

Satura rādītājs

1 Teoriste
2 Sociālrevolucionāre
3 Literatūra
4 Atsauces

[izmainīt šo sadaļu] Teoriste

Kļuva slavena visā Krievijas impērijā 1906. gada 16. janvārī pēc Tambovas eSeRu komitejas lēmuma īstenojot terora aktu un noslepkavojot policijas ģenerāli G.Luženovski, sašaujot to Borisogļebskā.

Pēc aresta esot pakļauta visdažādākām mocībām, tajā skaitā aiz matiem vilkta sitot galvu pret kāpnēm, pret miesu dzēsti papirosi, izģērbta pilnībā un kaila izpērta žagariem^[2].
1906. gada 12. martā Maskavas kara apgabala tiesas izbraukuma sesija piespriež nāvessodu pakarot, ko aizstāj ar mūža katorgu. Izcieš sodu Austrumsibīrijā Nerčinskas katorgā, tajā skaitā Maļcevskas cietumā, kopā ar latvieti Austru Tievais(Тиавайс-Шепшелевич, Аустра Христофоровна)^[3], vēlāko atentāta izdarītāju pret Ļeņinu Feigu Haimovnu Kaplāni, kā arī eserēm Škoļņiku un Ismailoviču. Pēc katorgas priekšnieka Metusa pavēles arī tur izpildot miesassodu pērta ar rīkstēm^[4] (розги), ko iepriekš politieslodzītajiem parasti nedarīja.

Nerčinskas katorgas Maļcevskas sieviešu cietums

[izmainīt šo sadaļu] Sociālrevolucionāre

Atbrīvota pēc Februāra revolūcijas ar 1917. gada 3. marta Krievijas Pagaidu valdības tieslietu ministra Kerenska pavēli.

1917. gadā Zemnieku padomju kongresa priekšsēdētāja Petrogradā, 1917. gadā Čitas pilsētas galva.

1918. gadā ievēlēta Viskrievijas Satversmes sapulcē, deputāti izvirza Spiridonovu par tās priekšsēdētāja amata kandidāti. Kļūst Kreiso eSeRu partijas priekšsēdētāja.
1918. gada piedalījusies t.s. Kreiso eSeRu dumpī, 6. jūlijā arestējusi Feliksu Edmundoviču Dzeržinski. 8. jūlijā arestēta pati un nebrīvē turēta Kremlī, nosūtījusi "Atklāto vēstuli boļševiku partijas centrālkomitejai", kurā brīdina par Ārkārtas komitejas (čekas) darbību pret pašu partiju (Jūs drīz nonāksiet paši savas čekas rokās, jūs jau, šķiet, esat tās rokās. Tur jums arī taciņa. )^[5], tā paša gada 29. novembrī amnestēta un atbrīvota. 1918.-1919. gadu mijā atkal iesaistījusies politiskajā darbībā, arestēta 1919. gada 18. februārī - Maskavas revolucionārais tribunāls piespriež astoņu mēnešu izolāciju no politiskās darbības. 1919. gada 2. aprīlī Spiridonovai izdodas bēgt no ieslodzījuma. Būdama pagrīdē, aktīvi iestājas pret Krievijas sociāldemokrātiskās (boļševiku) partijas rīcību.

1920. gadā atkal arestēta, turēta Ārkārtas komitejas (čeka) lazaretē. Spiridonova bija padomjusoda psihiatrijas pirmais upuris.

1921. gadā pēc tā paša Dzeržinska pavēles^[6] ieslodzīta Prečistjenskas (Пречистенскя) psihiatriskajā slimnīcā^[7], atkal atrodoties kopā ar eSeRu biedreni Izmailoviču.

No 1923. gada izsūtīta trimdā uz Samarkandu. No 1930. gada par safabricētu lietu par sakariem ar ārvalstīm, izsūtīta uz Ufu^[8]. Izsūtījumā aprecējusi I.A.Majorovu, strādājusi par ekonomisti, citus tautsaimnieciskos darbus.

1937. gada represiju laikā atkal NKVD arestēta. 1938. gada 7. janvārī PSRS Augstākās tiesas kara kolēģija piespriež viņai 25 gadu cietumsodu, ko pavada Jaroslavļas un Orlas cietumos. 1941. gada 11. septembrī pēc nacistiskās Vācijas uzbrukuma PSRS evakuējot politieslodzītos tāpat kā vīrs Majorovs nošauta Medvedjinskas mežā pie Orlas^[9].

1990. un 1992. gados pilnībā reabilitēta.
Rainis par Spiridonovu rakstīja lugu^[10]. Maksimilians Vološins veltīja dzejoli "Kaija", saskatot Spiridonovā mūžīgo sievišķību^[11].

[izmainīt šo sadaļu] Literatūra

Steinberg I. (1935), Maria Spiridonova, London;
Bezbrezhiev S.V. (1990), Maria Alexandrovna Spiridonova, in Voprosy Istorii, 9: 65-81.
Кравченко Т. Возлюбленная террора. Серия: Женщина-миф. — М.: Олимп; Смоленск: Русич, — 1998. — 474 с; тираж 11 000 экз.
Владимиров В., "Левые эсеры в 1917-1918 гг.", Пролет. революция, 1927. № 4
Фельштинский, Ю., Юшенков, С.. "Открытое письмо Марии Спиридоновой ЦК партии большевиков", ГРАНИ, Год XLI No 139 1986.
Гусев К.Б., Эсеровская богородица, М, 1992.
"Революционная Работница", 1918, № 1, с. 16.