Latvijas Sociālistiskā Padomju Republika
Vikipēdijas raksts
- Šis raksts ir par Padomju Latviju no 1918. līdz 1920. gadam. Par vēlāko PSRS sastāvdaļu skat. rakstu Latvijas PSR.
Latvijas Sociālistiskā Padomju Republika (LSPR) bija sociālistiska valsts Latvijā Brīvības cīņu laikā. Tā tika proklamēta 1918. gada 17. decembrī ar politisku, ekonomisku un militāru Ļeņina vadītās Padomju Krievijas atbalstu. Valdības galva bija Pēteris Stučka, kurš uz 1918. g. beigām bija kļuvis vēl kreisāks par Ļeņinu. Stučkas ideāls bija absolūts fanātisks komunisms bez jebkāda privātā īpašuma.
[izmainīt šo sadaļu] Izveidošanās
LSPR bruņotie spēki, kas sastāvēja no Sarkanajiem Latviešu strēlniekiem un citām Sarkanās armijas daļām, ātri vien ieņēma lielāko daļu Latvijas teritorijas, atstājot Vācijas un Kārļa Ulmaņa vadītās Pagaidu valdības kontrolē nelielu teritoriju ap Liepāju. Šād situācija bija iespējama, jo Latvijas armijā bija ~ 400 cilvēki. Tauta bija nogurusi no kara, turklāt nesaņēmusi solījumus par agrāro jautājumu, tā faktiski bija Stučkas pusē. Neviena vara Latvijā nevarēja nostiprināties, ja tā neatrisinātu agrāro jautājumu. Stučka agrārā jautājuma risināšanai piedāvāja šķietami jauku risinājumu muižnieku zemes konfiskācija un muižnieku iznīcināšanu kā šķiru. Tomēr Stučka nekad nedomāja konfiscēto zemi atdot zemniekiem.
[izmainīt šo sadaļu] Stučkas režīma raskturojums
Par 111 hektāriem lielākos zemes īpašumos ierīkoja padomju saimniecības. Pārējās saimniecības tikai uz vienu gadu izrentēja to bijušajiem īpašniekiem vai rentniekiem. Šis agrārais jautājums sākotnēji radīja apmierinātību, bet pēc tam – pirmo vilšanos.
Zaļie partizāni – zemnieki, kas veidoja partizānu vienības un sāka uzbrukt padomju vienībām. 10. martā partizāni uzbrūk Balvu stacijai. Partizānos sāk iet arī cittautieši. Sākas dezertēšana no padomju sarkanās armijas. Dažas vietās notika zemnieku sacelšanās.
Neatņemama Stučkas priekšstatu daļa par komunismu bija terors:
- 1) tribunāli – pirmo tribunālu izveido jau 1918.g.18.decembrī Vecgulbenē.
- 2) koncentrācijas nometnes – to tīkls pārklāj visu latviju. Ar 1919.g.5.februāri visā Padomju Krievijā tiek izsludināts ārkārtas stāvoklis.
Stučka bija ļoti zemās domās par Čeku. Latvijā Čeka formāli netika nodibināta. Teroru īstenoja politiskās nodaļas.
Stučkas valdība ir vislatviskākā iespējamā valdība – tajā nav neviena minoritāšu pārstāvja. Stučku ļoti maz interesēja minoritātes kā tādas. Tomēr no minoritātēm viņš īpaši izdalīja vācbaltiešus. 1919.g. 25. aprīlī Stučka izdod lēmumu par vāciešu izraidīšanu no Latvijas – deportācija uz Sibīriju. Stučka mēģināja radīt perfektu partijas diktatūru.
1919.g. 20. februārī Stučka demonstrē savu radikālo ateismu, atdalot baznīcu no valsts un izvēršot teroru pret mācītājiem.
[izmainīt šo sadaļu] Sagrāve
1919. gada pavasarī Pagaidu valdības un Vācijas apvienotie spēki devās pretuzbrukumā un ātri vien virzījās uz priekšu. 22. maijā tika ieņemta galvaspilsēta Rīga un komunistu valdījumā palika vien Latgale, ko Latvijas Republikas spēki ar Polijas atbalstu ieņēma 1920. gadā.
