Starptautiskā Krišnas apziņas biedrība
Vikipēdijas raksts
Starptautiskā Krišnas apziņas biedrība (angļu: International Society for Krishna Consciousness jeb ISKCON) jeb Harē Krišnas kustība ir hinduisma mitoloģijā balstīta jauna reliģiskā kustība, dibināta 1966. gadā ASV.
Satura rādītājs |
[izmainīt šo sadaļu] Tapšana
Tās dibinātājs Abhejs Sarans Bhaktivēdanta Svāmī Prabhupada (A.C. Bhaktivedanta Swami Prabhupada) ir dzimis 1896. gadā Dienvidindijā. Studējis ekonomiku Kalkutas universitātē, bet pēc tās absolvēšanas strādāja ķīmijas koncernā. 1954. gadā Prabhupada pameta darbu, pameta ģimeni un kļuva par hinduistu mūku (pēc kāda laika pieņemot titulu svami).
Viņš pievērsās hinduisma dievības Krišnas kultam (senind. krsna - burtiski, "melnais", "tumšais", "tumšzilais" - astotais hinduisma centrālās dievības Višnu avatars, t.i. iemiesojums). Tautiešu atzinību un atbalstu šajos garīguma meklējumos Prabhupada nerada (tradicionālajā hinduismā Krišnas vārdam nav īpaši laba pieskaņa: tas vairāk izcēliess kā liels mīlnieks, kurš jaunībā pavedis tūkstošiem govju ganes, bet vēlāk nokomplektējis harēmu no 16 100 sievām, bijis drosmīgs, bet nodevīgs un viltīgs karotājs; Vēdas par krišnām dēvē dažādus dēmonus - asuras; budisma kosmogonijā Krišna ir Budas ienaidnieku, tumsas dēmonu valdnieks). Senindiešu eposā "Mahābhārata" Krišna ir valdnieka Ardžunas kaujas ratu kučieris, kurš pirms Kurukšetras kaujas postulē, ka patiesībā ir augstākā dievība - Višnu - un eposā ietvertajā poēmā Bhagavadgīta izklāsta reliģisku doktrīnu, ko Prabhupada ņēma par pamatu savai ticības koncepcijai.
Pirms Prabhupadas to bija analizējuši un komentējuši tādi indiešu domātāji kā Tilaks, Aurobindo Gošs, mahatma Gandijs u.c., taču Prabhupada tos visus noraidīja, savu Bhagavadgītas komentēto un pārveidoto versiju nosaucot par "Bhagavadgīta, kāda tā ir". Šobrīd tie ir Starptautiskās Krišnas apziņas kustības "svētie raksti".
1965. gadā viņš pameta Indiju un pārcēlās uz ASV, kur sāka sludināt savu mācību, gūstot sekotājus un atbalstītājus. Tas bija sludināšanai pateicīgs laiks - iedzīvotāju dzīves līmenis Rietumos bija ievērojami pieaudzis, bija izaugusi paaudze, kurai vairs nevajadzēja strādāt, lai izdzīvotu, bet kurai bija laiks pārvērtēt pasauli, kurā tie dzīvoja. Lēnām dzima kontrkultūra - hipiju kustība, kreisās kustības, pacifistiskas tendences, interese par Austrumiem, kas šķita senāki, garīgāki un autentiskāki par merkantīlajiem Rietumiem. Atsaukšanās uz Vēdām, sanskritu, eksotiskais apģērbs un rituāli fascinēja vidusmēra rietumniekus, radot ideālu augsni sinkrētisko reliģiju veidotājiem. Praktiski visām šīm reliģijām, neatkarīgi no tā, kurā zemē tās guvušas lielāko popularitāti, balstās uz mistiskiem, vai mistiski maģiskiem elementiem, kuros tā vai citādi parādās ideja par visa esošā viendabīgu veselumu. Visbiežāk tās vada harizmātisks līderis, kurš pretendē uz sakrālu gaišredzību, zināma ezoteriska noslēpuma zināšanu. Kā likums, tās visas sola nevis "čeku ar pēcnāves apmaksu", bet gan laimes sasniegšanu un atbrīvošanos no ciešanām "te un tagad", jau zemes dzīve; visbeidzot, tās visas tā vai citādi pretendē uz sinkrētismu vai universālismu, t.i. daudzējādā ziņā ir kultūru mijiedarbības produkts.
Prabhupada nebija nekas unikāls - viņš tikai laikus iekļāvās kopējā Āzijas misionāru straumē, kas devās sekotāju un veiksmes meklējumos uz Rietumiem. Tomēr no citiem līdzīgiem praviešiem viņu atšķīra kas cits: lieliskas organizatora spējas, kas ļāva viņam, par spīti visai šaurajai doktrīnai, gūt necerēti lieliskus panākumus.
Kaut arī mēs te redzam visas klasiskās reliģijas pazīmes - kosmogoniju, kultu, līdz dogmām izstrādātu mācību, iekšējo hierarhiju un misionēšanu, - ne visi klasificē Krišnas apziņas kustību kā reliģiju, bieži vien raugoties uz to kā uz vesternizētas jogas mācekļu kopienu tīklu vai pat kā uz orienta mistikas cienītāju kustību. Kā izsakās krievu indologs G.Kotovskis: "Tā nav reliģija, kādu to izprot Eiropā, bet gan drīzāk dzīves veids." Zināmā mērā tam pamatā ir pašu krišnaītu apgalvojums, ka Krišnas apziņa - tas nav kults, bet gan pašrealizācijas ceļš, ko ar reliģiju saista tikai ticība Krišnam kā visa Radītājam.
Dzīves pamatlikums ir garīga pilnveidošanās, "es" realizācija, saplūšana ar dievišķo. Tam nepieciešams iegūt "Krišnas apziņu" - godāt Krišnu jebkurā ikdienas darbībā, ritualizējot šo darbību, tiecoties uz augstākās patiesības izpratni, lai cilvēka dvēsele saplūstu ar dievišķo pasauli, gūtu nemirstību, sasniedzot antimateriālo pasauli un saraujot materiālās pasaules važas. Taču nepietiek pašam uz to tiekties. Kalpošana Krišnam nozīmē arī nest "dievišķās apziņas" gaismu pārējiem cilvēkiem, kuri dzīvo neziņas tumsā un dzīvniecisku instinktu varā.
Raksturīgi, ka "pa īstam" kļūt par Krišnas sekotāju viņu izpratnē var tikai tad, ja iestājas ašramā - "gara debesu vārtos", kur kalpošana Krišnam ir cilvēka dzīves vienīgais motīvs un saturs. Neofiti sarauj saites ar savām "neticīgajām" ģimenēm, par labu kopienai atsakās no savas laicīgās mantas, saņem jaunu, "garīgu" vārdu, drēbes nomaina pret stilizētu indiešu apģērbu (sievietes valkā sari, vīrieši - dhoti), vīrieši noskuj galvu, pakausī atstājot matu kušķi, bet uz pieres zīmē īpašu zīmi tilak. Katram ticīgajam ir lūgšanu krelles ar 108 kauliņiem, kuras tiek pārskaitītas, skaitot mantras (dienā mantru jānodzied vismaz 1728 reizes, t.i. 16 "apļus", kas esot vislabākais veids Krišnas apziņas sasniegšanai).
[izmainīt šo sadaļu] Darbība
Līdz pat savai nāvei 1977. gadā Prabhupada veica viesturnejas, sākumā ASV, pēc tam arī Eiropā, gūstot visai atzīstamus panākumus sekotāju pulka vairošanā un mācības popularizēšanā. Pēc viņa nāves kustības vadību pārņēma 11 guru (skolotājs) administratīvā padome. Pasaule tika sadalīta 11 zonās, kur katrā misionēšanas procesu vadīja viens no šiem padomes locekļiem. Krišnas sekotājus Eiropā no rezidences Šveicē vadīja itāļu izcelsmes ASV pilsonis Harikešs Svami Višnupada (Roberts Kompanjola), pēc tam Šrila Bhagavans Gosvami Maharadža. Ap 1986. gadu tikai ASV vien bija jau aptuveni 20 000 "īsteno kustības biedru" un reizes trīs vairāk atbalstītāju.
Kustība ir ļoti urbanizēta, un tās neofitu pieplūdums pamatā nāk tikai no pilsētnieku vidus. Ārpus pilsētas iziet tikai tad, kad pilsētā izveidota pietiekami stabila materiālā bāze, un arī tad tikai tāpēc, lai atrastu telpas klosteru tipa komūnām. Mēģinājumi darboties ārpus pilsētām līdz šim izrādījušies neveiksmīgi. Piemēram, uzsākot darbību bijušās PSRS teritorijā 70.-80. gados, sākotnēji krišnaīti centās apmesties tālāk no pilsētām, lai varētu varas iestāžu netraucēti kalpot Krišnam. Tā kā mēģinājumi uzturēt sevi ar savu roku darbu izrādījās neveiksmīgi, neofitu pieplūdums apsīka, un nācās pārcelties atpakaļ uz pilsētām.
Viss ticīgo brīvais laiks, kas netiek veltīts mantru dziedāšanai, rituāliem un darbam āšramā, tiek veltīts mācības popularizēšanai (strādājot bezmaksas virtuvē trūcīgajiem, izplatot reliģisko literatūru un presi) un naudas līdzekļu vākšanai. Pie tam lielais akcents uz naudas vākšanu nebūt nav pretrunā ar morāli - neticīgie naudu izšķiež, lai iegādātos gaļu, reibinošās vielas (tabaku, alkoholu), izpriecās. Dumji ir ļaut viņiem nelietderīgi izšķiest naudu, ja to var savākt un izmantot kustības labā. Ziedojumu vākšana un literatūras izplatīšana saistīta ar zināmām psiholoģiskām grūtībām un spriedzi: ierindas ticigie, kuriem viens no pamatuzdevumiem ir tieši līdzekļu vākšana (naudas vākšana ir ļoti svarīgs reliģiozs pienākums) bieži sastopas ar klaju vienaldzību, ironiju vai pat naidīgumu. Lai noņemtu šo spriedzi, sajust ticības brāļu plecu, asociēt sevi ar misionāra darbu, āšrama locekļi regulāri iziet ielās, veicot sankirtanu - rituālu gājienu ar dziesmām un dejām, rībinot bungas, kurš ar savu skaļumu, krāsainajiem tērpiem, karogiem un uzsvērto neiederību apkārtējā ainā, gluži neviļus piesaista apkārtējo uzmanību.
Ziedojumu vākšanas mehānisms ir visai labi nostādīts: katram āšrama loceklim ir diennakts norma, dodoties pēc naudas, ticīgie apģērbjas tā, kā pieņemts "ārpasaulē". Ziedojumus vākt dodas uz izklaides kvartāliem, gadatirgiem, izstādēm - turp, kur sastopamas lielas ļaužu masas. Tiek pārdotas grāmatas, prese, video un audio kasetes. Pie tam līdzekļu apgrozījums ir visai ievērojams - 80. gadu otrajā pusē tikai Francijā vien "Bhaktivedanta Book Trust" (reģistrēta ASV, 1971. gadā) izdoto grāmatu tirdzniecība kustībai deva apmēram 20 000 000 USD ienākumu. Turpat Francijā izdotais kustības žurnāls "Atpakaļ pie dievišķā" iznāk 500 000 eksemplāru lielā tirāžā. Krišnas apziņas kustībai pieder arī parfimērijas rūpnīcas, audioierakstu studijas. Bieži organizē plašas ziedojumu vākšanas kampaņas, vācot līdzekļus badacietējiem trešās pasaules valstīs.
[izmainīt šo sadaļu] Konflikti ar varu
Visai drīz pēc kustības nostiprināšanās un misionārdarbības uzsākšanas sākās Krišnas apziņas kustības konflikti ar varu. Lielāko tiesu tie saistīti nevis ar ideoloģiskiem apsvērumiem, bet gan ar likumpārkāpumiem.
- 80. gados visai lielu skandālu Vācijā izraisīja ziņa, ka Krišnas apziņas kustībs vadība piesavinājusies ievērojamus līdzekļus no trūkumā nonākušajiem indiešu bērniem saziedotā. Tajā pat laikā policija ieradās ar kratīšanas orderi Frankfurtes pie Mainas ašramā - bija saņemtas sūdzības par neofitu fizisku iespaidošanu (sišanu). Pilnīgi negaidot policija tur atklāja lielas summas nedeklarētas skaidrās naudas (51 000 DEM), kā arī visai ievērojamu daudzumu šaujamieroču. Līdzīgs ieroču arsenāls tika atklāts Rietumberlīnes āšramā, kur pat guru pie jostas atrada pistoli. Vācijā Krišnas apziņas kustība tika aizliegta.
- 1984. gadā Francijas policija slēdza kuustībai piederošu audioierakstu studiju - tā bija gadus piecus darbojusies nelegāli, pārkāpjot autortiesības un nemaksājot nodokļus. 80. gadu otrajā pusē nopietni Krišnas apziņas kustības konflikti ar varu notika arī Francijā, kur kustības tempļos un āšramos tika atrasti ievērojami šaujamieroču uzkrājumi, gan notikušas pat pāris apšaudes starp policiju un ticīgajiem, policijai ierodoties āšramos ar kratīšanas orderi.
- 2000. gadā Latvijas masu medijos vairākkārt parādijās informācija, ka ASV un Rietumeiropā sākušies virkne tiesas procesu - vairāki desmiti cilvēku iesnieguši prasības pret Krišnas apziņas kustību, ka esot bērnībā, ko pavadījuši āšramu internātskolās, cietuši no fiziskas un seksuālas vardarbības. (www.delfi.lv 13.06.2000.)
- PSRS u.c. totalitārās valstis Krišnas apziņas kustību vajāja ideoloģisku apsvērumu dēļ.
[izmainīt šo sadaļu] Bibliogrāfija
- Mitoloģijas enciklopēdija. - Rīga, 1994.
- Rīgas Balss. // Intervija ar Gunti Veiskatu. 26.03.1990.
- Привалов К. Секти: досье страха. Москва, 1987.
- Поликарпов В.С. История религий - лекции и хрестоматия. // Новие религии ХХХ века. - Москва, 1997.
