Ziloņu dzimta
Vikipēdijas raksts
| Ziloņu dzimta | ||||||||||||||
|---|---|---|---|---|---|---|---|---|---|---|---|---|---|---|
.jpg/250px-Afrikanische_Elefanten_(Loxodonta_africana).jpg) Āfrikas savannas ziloņis (Loxodonta africana) |
||||||||||||||
|
||||||||||||||
|
||||||||||||||
Ziloņu dzimta (Elephantidae) ir zīdītāju klases dzīvnieki. Ziloņi ir vislielākie uz sauszemes dzīvojošie zīdītāji, kas jau piedzimstot sver pat 100 kg, bet var izaugt līdz pat 12 tonnām smagi. Ziloņu grūsnības periods ir 22 mēneši.
Līdz mūsdienām saglabājušās trīs ziloņu sugas un divas ģintis:
- Āfrikas savannas zilonis (Loxodonta africana)
- Āfrikas meža zilonis (Loxodonta cyclotis)
- Āzijas zilonis (Elephas maximus) (Indijas zilonis)
[izmainīt šo sadaļu] Āfrikas zilonis
Āfrikas zilonis ir savvanas dzīvnieks, tomēr spēj pielāgoties arī dzīvei citos apstākļos. Līdz ar to tas var dzīvot sahāras dienvidu teritorijās. Taču uz patstāvīgu dzīvi apmetas tikai tur, kur ir dzeramais ūdens un vieta peldēm. Lai gan Āfrikas zilonis ir vislielākais un visspēcīgākais zīdītājs uz sauszemes, tas vienlaikus ir arī vislēnprātīgākais. Dzīvo patstāvīgās ģimenēs
Vide Ziloņi ir izteikti ģimeniski un savā uzvedībā sabiedriski dzīvnieki. Viņu attiecības ir tik ciešas, ka kirušajiem dzīvniekiem tie sarīko bēres, apsedzot ar lapām un zariem. Pēc ģimenes locekļa zaudēšanas ziloņi izjūt skumjas un pie mirušā uzturas garas stundas. Mātītes un mazuļi dzīvo barā, kura barvede ir pieaugusi mātīte, ar kuru katram ģimenes loceklim ir radniecīgas saites. Jaunie tēviņi tiek padzīti no bara, kad ir sasnieguši dzimumgatavību. Tie pulcējas, lai dzīvotu tēviņu grupā. Pieaugušie tēviņi parasti dzīvo vieni; piekļūt baram viņi var tikai uz īsu brīdi, kad mātītēm ir apaugļošanās periods. Pārvarot milzīgus attālumus, ziloņu bars cenšas uzturēties ūdens tuvumā. Ziloņi ne tikai dzer ūdeni, bet arī peldas, labprāt katru vakaru. Pēc peldes ziloņi savu mitro ādu apber ar smiltīm. Tā radītā putekļu un dubļu kārta palīdz tiem aizsargāties no asinssūcējiem kukaiņiem.
Barība Ziloņi ir augēdāji. Tie pārtiek no dažādu veidu zāles, lapām, mazākiem un resnākiem zariem un augļiem - ar snuķi tos norauj un ieliek mutē. Ar nedaudzajiem zobiem tie sasmalcina barību. Ja zilonis zaudē visus zobus, tas nevar uzņemt barību un mirst bada nāvē. Visbiežāk tas notiek ap ziloņa 70. dzīves gadu. Mūs neizbrīn, ka ziloņiem ir liela apetīte un tiem ir vajadzīgs liels daudzums barības, lai remdētu izsalkumu. Naktis, agri rīti un vakari ir ziloņu iecienītākais pusdienlaiks. Taču ziloņi ēd arī pārvietojoties -plūc zāli un svaigas lapas.
Vairošanās Dzimumgatavību ziloņi sasniedz 14-15 gadu vecumā. Tēviņa un mātītes lakstošanās izpaužas ar dažādiem žestiem, piemēram tie viens otru glāsta ar snuķiem. Pēc 22 mēnešiem piedzimst viens mazs zilonēns. Tas ir apmēram 85 centimetrus garšs un sver 110 kilogramu. Ziloņmāte savu mazuli barodivus gadus, reizēm pat ilgāk. Kad piedzimst nākaimais zilonēns, vecākais kļūst par pilntiesīgu ģimenes locekli. Mātīte dzemdē reizi četros gados. Parasti to pavada divi vai trīs mazuļi dažādā vecumā - jaundzimušais, 8 un 12 gadus vecie zilonēni. Ja mazuļi tiek apdraudēti, mātīte kļūst agresīva.
Sazināšanās Ja ziloņi cits ar citu zaudē vizuālo kontaktu, tie sazinās, dobji urkšot. Kādreiz šīs skaņas dēvēja par "vēdera burkšķēšanu." Tagad ir zināms, ka tas nāk no deguna, rikles un snuķa līdzinās skaņām, kas rodas, skalojot kaklu. Tiklīdz zilonis sajūt briesmas, viņš savus pavadoņus par to informē, pēkšņi apklustot.
|
|
Šis raksts saistībā ar bioloģiju ir nepilnīgs. Jūs varat dot savu ieguldījumu Vikipēdijā, papildinot to |
