Pink Floyd

Vikipēdijas raksts

Pink Floyd
Pink Floyd 1968. gadā. No kreisās: Niks Meisons, Sids Barets, Deivids Gilmors, Rodžers Voterss, Ričards Raits.
Galvenā informācija
Izcelsmes vieta	Kembridža, Anglija
Žanrs	progresīvais roks psihodēliskais roks
Darbības gadi	1965-pašlaik (ar dažiem pārtraukumiem)
Izdevējkompānija	Harvest, Capitol, Columbia
Mājas lapa	pinkfloyd.co.uk
Dalībnieki
Deivids Gilmors Niks Meisons Ričards Raits
Bijušie dalībnieki
Rodžers Voterss Sids Barets Bobs Klouss

Pink Floyd ir angļu ārtroka grupa, viena no veiksmīgākajām rokmūzikas grupām mūzikas vēsturē. Sākotnēji Pink Floyd bija psihodēliskās mūzikas grupa, taču īpašus panākumus guva ar vēlākajiem konceptuālajiem albumiem, sevišķi Dark Side of the Moon (1973) un The Wall (1979).

Grupas darbību mēdz iedalīt vairākos posmos, 1965. gadā grupu izveidoja un vadīja Sids Barets, no 1968. gada vadību sāka pārņemt Rodžers Voterss, kura laikā Pink Floyd ieguva īpašu slavu un kritiķu atzinību (Dark Side of the Moon, Wish You Were Here, Animals, The Wall). 1985. gadā Voterss paziņoja, ka grupa sevi izsmēlusi un savu darbību pārtrauc, taču pārējie grupas locekļi turpināja uzstāties ar Pink Floyd nosaukumu. Voterss tiesā mēģināja panākt, lai grupai nebūtu tiesību lietot nosaukumu Pink Floyd, taču tiesa lēma par labu pārējiem grupas dalībniekiem.

Satura rādītājs

1 Pink Floyd sastāvs
2 Grupas vēsture
3 Diskogrāfija
- 3.1 Studijas albumi
- 3.2 Koncertalbumi

[izmainīt šo sadaļu] Pink Floyd sastāvs

Sids Barets (Syd Barrett, 1965-1968)
Deivids Gilmors (David Gilmour, 1968-pašlaik)
Bobs Klouss (Bob Klose, 1965-1966; atstāja grupu, pirms tā sāka ierakstīt mūziku)
Niks Meisons (Nick Mason, 1965-pašlaik)
Rodžers Voterss (Roger Waters, 1965-1985)
Ričards Raits (Richard Wright,1965-1979, 1988-pašlaik)

[izmainīt šo sadaļu] Grupas vēsture

Pink Floyd pirmsākumi saistāmi ar 1965. gadā izveidotu grupu Tea Set, kurā ietilpa Rodžers Voterss, Niks Meisons, Riks Raits un Bobs Klouss. Kad grupai pievienojās Sids Barets, pēc viņa ierosinājuma grupa tika pārdēvēta par The Pink Floyd Sound par godu diviem Bareta iecienītiem blūza mūziķiem - Pinkam Andersonam un Floidam Kaunsilam. Ar laiku artikuls un vārds Sound tika atmesti.

1967. gadā grupai atnāk pirmie panākumi - Bareta sacerētās dziesmas Arnold Layne un See Emily Play izdotas singlu veidā iekaro Lielbritānijas čārtu desmitnieku. Tam seko arī debijas albūms - The Piper at the Gates of Dawn, kurā Pink Floyd parāda savu Londonas UFO klubā noslīpēto meistarību speisroka un psihodēlijas radīšanā, ar tādām kompozīcijām kā Astronomy Domine un Interstellar Overdrive. Tomēr grupas panākumu ceļā rodas problēmas - pieaugošās popularitātes un narkotiku iespaidā pasliktinās Sida Bareta psihiskā veselība un viņam rodas pat problēmas normāli nospēlēt koncertos. Līdz ar to grupā tiek pieņemts otrs ģitārists - kādreizējais grupas Jokers Wild dalībnieks Deivids Gilmors, kam sākotnēji bija atvēlēta koncertu mūziķa loma grupā, Baretam saglabājot galvenā dziesmu autora funkcijas. Tomēr izrādās, ka Baretam arī komponēšana sagādā problēmas, kā rezultātā viņa un grupas ceļi šķiras.

1968. gadā iznākušajā albūmā A Saucerful of Secrets Barets ir autors vairs tikai vienai kompozīcijai - Jugband Blues, un pat tajā ir skaidri jaušama viņa psihes straujā mainīšanās. Bareta vokāli un ģitāras partijas parādās gan arī vairākās citās albūma dziesmās, tomēr ir skaidrs, ka grupai, kas savas pastāvēšanas pirmajos gados ir paļāvusies gandrīz pilnībā tikai uz Bareta ģēniju, ir jāmeklē jauni risinājumi izaugsmei.

Par jauno grupas līderi kļūst Rodžers Voterss, lai gan pāreja no Bareta vadītas grupas uz Votersa vadītu grupu ieilgst, tā rezultātā tādos albūmos kā More,Ummagumma,Atom Heart Mother, Meddle,Obscured by Clouds dziesmu sacerēšanā aktīvi piedalās visi četri grupas dalībnieki, tomēr Bareta laika panākumus atkārtot neizdodas.

Lielais grupas izrāviens notiek ar 1973. gada albūmu Dark Side of the Moon, kurā vadību grupā jau diezgan izteikti ir pārņēmis Voterss, kas kļuvis par galveno tekstu autoru un pamazām sacer arī arvien lielāku daļu melodiju. Dark Side of the Moon izceļas ar milzīgu daudzumu dažādu izmantotu skaņas efektu, revolucionāru producēšanas rezultātu un vairākām popmūzikas auditoriju piesaistošām kompozīcijām, kas Pink Floyd padara par vienu no populārakajām grupām pasaulē.

Atkārtot Dark Side of the Moon panākumus nav grūti, tāpēc nākamā albūma ierakstīšanas process ievelkas, un arī rezultāts - albūms Wish You Were Here lielākoties tiek atzīts par mazāk spožu kā tā priekšgājējs. Albūms tiek veltīts kontaktu ar saviem kādreizējajiem grupas biedriem pavisam zaudējušajam Sidam Baretam, kas negaidīti parādās grupas studijā šī albūma ierakstīšanas laikā.

1977. gada Animals Voterss sacer kā variāciju par Džordža Orvela Dzīvnieku fermu.

Līdzās Dark Side of the Moon par otru grupas karjeras augstāko punktu lielākoties tiek atzīts 1979. gadā iznākušais dubultalbūms The Wall, kurā Voterss jau ir tik lielā mērā pārņēmis grupu savos grožos, ka pat albūma bukletā viņa vārds tiek nošķirts no pārējiem tās dalībniekiem. Tāpat kā Dark Side, The Wall kļūst par vienu no visu laiku pārdotākajiem mūzikas albūmiem, bet to pavadošā tūre, kuras koncertos tiek veidota simboliska siena starp grupu un skatītājiem - par vienu no grandiozākajiem notikumiem rokmūzikas vēsturē.

Tomēr grupu moka nesaskaņas ambīciju dēļ un pēc šī albūma ierakstīšanas Voterss piespiež Ričardu Raitu grupu atstāt, apgalvojot, ka Raita līdzdalība tāpat pēdējos gados bijusi minimāla. Šo nesaskaņu dēļ nākamais grupas albūms iznāk tikai četrus gadus pēc The Wall. The Final Cut kļūst par pēdējo Votersa dominēto ierakstu un tas turpina The Wall aizsākto kara tematiku. Meisona un Gilmora līdzdalība šajā ierakstā ir minimāla, Voterss ir ne tikai visu dziesmu mūzikas un teksta autors, bet arī instrumentālā loma pārējiem grupas dalībniekiem šajā albūmā ir ievērojami ierobežota.

Pēc The Final Cut iznākšanas attiecības starp Votersu un Gilmoru ir tiktāl pasliktinājušās, ka 1985. gadā tiek paziņots par Pink Floyd pastāvēšanas beigām. Tomēr Gilmors vēlāk izdomā grupas nosaukumu saglabāt un tiesā atkaro šo nosaukumu no Votersa (kurš gan nebija plānojis uzstāties kā Pink Floyd), zaudējot gan tiesības koncertos izmantot The Wall atribūtiku. 1987. gadā Gilmors un Meisons kā Pink Floyd izdod jaunu albūmu - A Momentary Lapse of Reason, kas gan kļūst komerciāli veiksmīgs, tomēr bieži tiek uzskatīts tikai par Pink Floyd imitāciju, ko pastiprina tas, ka, kamēr The Final Cut bija gandrīz vai Votersa solo albūms, tad jaunajā ierakstā izteikti dominē Gilmors, Meisonu lielākoties aizstājot ar programmētām bungu mašīnām, bet Raits grupā atgriežas tikai tūrē jau pēc albūma ierakstīšanas.

Nākamo Pink Floyd albūmu nākas gaidīt veselus 7 gadus. 1994. gadā izdotais The Division Bell pagaidām ir arī pēdējais grupas albūms un par spīti kopīgai Pink Floyd un Rodžera Votersa dalībai koncertā Live 8 viss liecina, ka grupa nekad vairs studijā kopā neierakstīsies.