Spektrs
Vikipēdijas raksts
 |
Lūdzu, palīdzi uzlabot šo rakstu. Ja ir kādi ieteikumi, tos var pievienot diskusijā. Vairāk lasi lietošanas pamācībā. |
Spektrs (latīņu: spectrum, spectare: skatīties)- nozīmju kopums un/vai to sadalījums pa jelkādu parametru,kuru var pieņemt novērojamais lielums. Tā kā pirmie tika iegūti optiskie spektri (kas atspoguļojās pašas etimoloģijas vārdā),tad līdz šim terminu spektrs lieto "vēsturiskajā" jēgā -izstarojuma vai daļiņu straumes sadalījums pa viļņu vai enerģijas garumiem.
Satura rādītājs |
[izmainīt šo sadaļu] Spektru tipi
Pēc raksturīgā fiziskā lieluma, nozīmju sadalījumā spektri var būt diskrēti, nepārtraukti, kā arī attēlot diskrētu un nepārtrauktu spektru kombināciju.Piemēram, līnijspektrs var kalpot masu spektram un saistīti-saistītu elektronisku atomu pāreju spektriem, ar nepārtrauktu spektru, piemēram,piesilst cieta ķermeņa elektromagnētiska izstarojuma spektrs un brīvi-brīvu elektronisku atoma pāreju spektrs; ar kombinēto spektru, piemēriem — zvaigžņu izstarojuma spektri, kur uz fotosferi spektru vienlaidu ir saliekamas hromosfēru pārņemšanas līnijas vai skaņas spektru vairākums. Spektru tipizācijas citiem kritērijiem kalpo par fizisku procesu, kas ir to saņemšanas pamatā. Tā, pa izstarojuma mijiedarbības tipu ar matēriju, spektri dalās - emisijās(izstarojuma spektri); - adsorbcijās (pārņemšanas spektri); - izkliedēšanas spektri.
[izmainīt šo sadaļu] Enerģija spektros
Gaismas avotam ir jāpatērē enerģija. Gaisma - tie ir elektromagnētiski viļni ar viļņa garumu 4*10−7— 8*10−7m.Elektromagnētiskie viļņi ir izstarojami pie uzlādēto daļiņu paātrinātās kustības.Šīs uzlādētās daļiņas ieiet atomu sastāvā. Bet nezinot kā ir izveidots atoms, neko nozīmīgu par izstarojuma mehānismu nevar pateikt. Skaidrs ir tikai tas, ka atoma iekšienē nav gaismas, tāpat kā klavieru stīgai nav skaņas. Līdzīgi stīgai, kura izdod skaņas tikai tad, kad ir uzsists ar āmurīti, atomi rada gaismu pēc uzbudinājuma. Tādēļ, lai atoms sāktu izstarot gaismu, viņam ir nepieciešams nodot enerģiju. Izstarojot, atoms pazaudē saņemto enerģiju, un nepārtrauktai vielas spīdēšanai ir nepieciešama enerģijas pieplūde pie tā atomiem no ārpuses. Siltuma izstarojums. Īpaši parasta un izplatīta starojuma aina - siltuma izstarojums, pie kura enerģijas zaudējums ar atomiem uz gaismas izstarojumu kompensējas uz atomu( vai molekulu) izstarojošā ķermeņa siltuma kustības enerģijas rēķina. Jo augstāka ķermeņa temperatūra, jo ātrāk kustās atomi. Pie ātru atomu sadursmes citam pret citu, daļa no to kinētiskās enerģijas pārvērsās par uzbudinājuma enerģiju, kura pēc tam rada gaismu. Siltuma izstarojuma avots ir Saule, kā arī parasta kvēlspuldze. Lampa ir ļoti ērta, bet mazekonomisks avots. Tikai 12% no visas enerģijas, ko izdala lampa ar elektrisko strāvu,pārvēršās par gaismas enerģiju. Siltuma gaismas avots ir liesma. Sodrēju putraimiņi uzskarst uz enerģijas rēķina, kas izceļas sadedzot kurināmo, un izdalot gaismu. - Elektroluminiscence. Enerģija, kas ir nepieciešama atomiem gaismas izstarojumam,var aizgūt no avotiem, kas neizdala siltumu.Pie gāzēs izlādes elektriskais lauks ziņo elektroniem par lielu kinētisku enerģiju.
[izmainīt šo sadaļu] Vēsturiskās liecības
Vēsturiski visagrāk no visiem pārējiem spektriem tika iesākts pētījums par optisku spektru. Pirmais bija Izaks Ņūtons, kurš savā darbā "Optika", iznācis 1704.gadā, publicēja savus pētījumu rezultātu sadalījumu ar baltās gaismas piramīdu uz atsevišķiem komponentiem - dažādu krāsainību un refrakcijas spēju, tas ir saņēma saules izstarojuma spektrus un paskaidroja to dabu, parādot, ka krāsai ir personīga gaismas īpašība, nevis ar prizmu, kurā iešaujas gaisma, kā apgalvoja Rodžers Bekons 13.gadsimtā. Savas pieredzes gaitā par gaismas interferenci(Ņūtona gredzens)viņš arī radīja pirmo spektrālo tabulu saules gaisamas krāsu robežām, noteicot atbisltošos viļņu garumus. Fakstiski, Ņūtons ielika pamatus optikas spektroskopijai: "Optikā" viņš aprakstīja visus trīs šobaltdien izmantojamās metodes gaismas sadalīšanai - laušanu, interferenci un difrakciju un viņa prizma ar kolimatoru, spraugu un lēcu bija pirmais spektroskops.
Nākamais etaps pienāca pēc simts gadiem,kad Viljams Volastons 1802.gadā novēroja melnās līnijas saules spektrā, bet nepievērsa saviem novērojumiem nekādu uzmanību. 1814.gadā nejauši atklāja uz sīkāk aprakstīja Fraugofers (tagad līniju pārņemšana saules spektrā saucās Fraugofera līnijas), bet nespēja izskaidrot to dabu.
Fraugofers aprakstīja vairāk kā 500 līnijas saules spektrā un atzīmēja līnijas D novietojumu blakus spilgti dzeltenajai līnijai liesmas spektrā.
[izmainīt šo sadaļu] Spektrālā pētījuma metodes
1854.gadāKirgofs un Bunzens sāka pētīt liesmas spektrus, apkrāsota ar pāris metāliskām sālīm un rezultātā viņos bija ielikti pirmsākumi spektrālajai analīzei, pirmo no instrumentāli spektrālajām metodēm - viena no spēcīgākajām metodēm eksperimentālajā zinātnē. 1859.gadā Kirgofs publicēja nelielu rakstiņu "Par fraungofera līnijām" žurnālā "Ikmēneša ziņas par Berlīnes akadēmijas zinātni".
Sakarā ar maniem un Bunzena kopīgi veiktajiem pētījumiem par spektriem, kas apņem liesmu, pateicoties kuriem var noteikt vielu sarežģīto sastāvu, pēc to spektru veidiem, lodlampas liesmā, es veicu dažus novērojumus, kas noveda pie negaidīta slēdziena par Fraungofera līniju izcelsmes un ļaujot pēc viņām spriest par lietisko saules atmosfēras sastāvu, un, iespējams arī par spilgto stāvzvaigžņu sastāvu...
- ...apkrāsotās liesmas spektros, kuros novērojamas gaiši asas līnijas, tā novājina tās pašas gaismas starus, kas iet cauri tām, ka gaišo līniju vietā parādās tumšas līnijas, bet ja tikai aiz liesmas atrastos gaismas avots ar lielu intensitāti, spektrā kurā parasti šīs līnijas neeksistē. "Es tālāk noslēdzu - raksta Kirhgofs, - ka saules spektrā tumšās līnijas nav pateicīgas par savu parādīšanos zemes atmosfērai, rodas tādu vielu klātbūtnē, kuras atrodas sakveldētajā Saules atmosfērā, kas liesmas spektrā dot tās pašas gaišās līnijas. Nākas pieņemt to, ka sakrītošās gaišās līnijas D parādās tādēļ, ka tur atrodas nātrijs, tāpēc saules tumšās līnijas D ļauj noslēgt to, ka Saules atmosfērā atrodas nātrijs. Brjusters atrada liesmas spektrā Fraungofera līniju vietā A,a,B gaišās līnijas. Šīs līnijas liecina par kālija klātbūtni Saules atmosfērā
Ievērojami,ka Kirgofa darbs arī ieguva filozofisku nozīmi: 1842.gadā pozitīvisma un socioloģijas pamatlicējs Augusts Konts kā piemēru neizzināmajam raksturoja tieši Saules un zvaigžņu ķīmisko sastāvu:
Mēs zinām kā noteikt to formu, attālumu līdz tiem, to masu un to kustību, bet nekad mēs neuzzināsim par to ķīmisko un minerālisko sastāvu Augusts Konts, "Pozitīvās filozofijas kurss", grāmatas 2.daļa, 1.nodaļa(1842.gads)
Faktiski, spektrālā analīze atklāja jaunu laikmetu zinātnes attīstībai - spektru pētījums kā objekta vai sistēmas stāvokļa funkcijas nozīmju novērojamo salikumu izrādījās ārkārtīgi auglīgs un, kopsavilkumā, noveda pie kvanta mehānikas parādīšanos: Planks nonāca pie idejas par kvantu, darba procesā pie teorijas par spektru absolūti melnam ķermenim. 1910.gadā tika iegūti pirmie neelektromagnētiskie spektri: Dž.Dž.Tomsons ieguva pirmos masu spektrus, bet pēc tam 1919.gadā Astons uzbūvēja pirmo masas spektrometru. 20.gadsimta vidū ar radiotehnikas attīstību ieguva attīstību radiospektrijas, pirmkārt, magnētu-rezonanšu metodes - spektroskopiju nukleāras magnētu rezonansi (RMT - spektroskopija, radušos pašlaik vienu no uzstādīšanas un organisku savienojumu telpiskās struktūras apstiprinājuma galvenajām metodēm), elektroniskā pārmagnētiskā rezonanse(EPR),ciklotronu rezonanse(CR), fermomagnētiskā(FR) un antifermomagnētiskā(AFR) rezonanse.
Ar spektrālu pētījuma citu virzienu, kas ir saistīts ar radiotehnikas attīstību, kļuva apstrādāšana un analīze, sākotnēji skaņu, bet pēc tam arī jebkuru patvaļīgu signālu.
