Sekta
Vikipēdijas raksts
Sekta (lat. sekta - domāšanas veids, mācība):
- antrop. Labi organizēta, autoritāra un slēgta reliģiska kopa, kas nošķīrusies no kādas lielākas denominācijas.
- teol. Draudze vai draudžu grupa, kas atšķēlusies no valdošās Baznīcas un kam raksturīga neiecietība pret citādi domājošajiem.
Parasti rodas kā opozicionārs, jauns, "pareizāks" kādas jau esošas mācības traktējums. Izteikta tendence uz garīgu renesansi (revivalisms), kura ārējās pazīmes ir īpaša tikumiskā kodeksa un rituālu strikta ievērošana. Psiholoģiski lielāko tiesu saistīta ar savas izredzētības iztēlošanos. Bieži noved pie izolacionisma, norobežojoties no "nepareizi" domājošajiem", pie fanātisma uzskatos. Lielākā daļā sektu bastās uz līdera/līderu harismu, izredzētību, no Providences saņemtu svētību, neatzīst hierarhiju un klēra institutus, dažkārt sludina mantas kopību. Sektas ģenēzes sākuma posmā uzsvērta visu tās locekļu vienlīdzība, brīvprātība, pievēršanās pirms uzņemšanas. Atsevišķi ņemot daudzas no šīm pazīmēm piemīt daudzām reliģijām, taču viss kopums raksturīgs sektām (kaut modificējas, atkarībā no sektas izcelsmes kultūrvides un tradīcijām).
Ja sekta izturējusi laika pārbaudi un kvantitatīvi pieaugusi (kritēriji nekur nav atrunāti, bet ir sociāli konvencionāli - vai nu sabiedrības vairums turpina to uzskatīt par sektu, jeb jau atzīst par konfesiju), tā var pārvērsties par denomināciju, konfesiju vai Baznīcu. Piemēram, kristietība radās m.ē. I gs. kā jūdaisma sekta, taču jau pēc pāris gadsimtiem bija tik ļoti izpletusies kvantitatīvi un atšķirības no jūdaisma jau bija tik ievērojamas, ka tā kļuva par Baznīcu, no kuras, savukārt, atšķēlās jaunas sektas (montanisti, ariāņi, gnostiķi, ebionīti, nestoriāņi u.c.). Eiropā XVI gs. no katoļu baznīcas atšķēlās protestantu sektas, ar laiku pārtopot par Baznīcām (piem., Evanģēliski luteriskā Baznīca, t.s. luterāņi), no kuriem, savukārt, pa laikam atšķēlās un radās jaunas sektas (baptisti, septītās dienas adventisti, Jehovas liecinieki u.c.).
Āzijas kultūrās raksturīga nevis atšķelšanās no kāda viena garīga strāvojuma, nolūkā "atgriezties pie saknēm", to reformēt, bet jaunu sektu rašanās, dažādu esošu religisku mācību selektīvi atlasītus koncepciju fragmentus eklektiski savienojot jaunā koncepcijā, piemēram, islāms (kas uzreiz izvērtās par atsevišķu Baznīcu un nav sektām pieskaitāms), mūnisti, Faluņgun u.c.
[izmainīt šo sadaļu] Definīcijas avots
- Svešvārdu vārdnīca. - Norden, Rīga, 1996.
[izmainīt šo sadaļu] Bibliogrāfija
- Mandau Luīze. Vai Dievi ir tādi? – Rīga, Preses nams, 1998.
- LR Tieslietu ministrijas Kriminoloģisko pētījumu centrs, Latvijas Neatkarīgo Kriminologu asociācija. “Netradicionālās reliģiskās kustības un sektas: socioloģiskie un kriminoloģiskie aspekti” – Rīga, 1998.
