Literatūra
Vikipēdijas raksts
| Literatūra | ||
 |
||
| Literatūra | ||
| Daiļliteratūra | Zinātniskā literatūra | Publicistika | ||
| Daiļliteratūras veidi | ||
| Proza | Dzeja | Dramaturģija | Liroepika | ||
| Daiļliteratūras periodi un virzieni | ||
| Antīkā literatūra | Viduslaiku literatūra Renesanses literatūra | Klasicisma literatūra| Baroka literatūra | Sentimentālisma literatūra | Apgaismības literatūra | Romantisma literatūra | Gotiskā literatūra | Reālisma literatūra | Naturālisma literatūra | Modernisma literatūra | Sociālistiskā reālisma literatūra | Intelektuālā drāma | Eksistenciālisma literatūra | Absurda drāma | Fantastikas literatūra | Postmodernisma literatūra | ||
| Literatūrzinātne | ||
| Literatūras vēsture | Literatūras teorija |Literatūrkritika | ||
| Pasaules literatūra | ||
| Vācu literatūra | Krievu literatūra | Franču literatūra | Angļu literatūra | Spāņu literatūra | Itāliešu literatūra | Skat. vairāk | ||
| Skat. arī | ||
| Nozīmīgi autori pasaules literatūrā | Nozīmīgi autori latviešu literatūrā | ||
Ar jēdzienu "literatūra" (latīņu littera 'burts') tā plašākā izpratnē saprot visu cilvēces uzrakstīto tekstu kopumu ar māksliniecisku vai sabiedrisku nozīmi. Literatūra tiek iedalīta daiļliteratūrā, zinātniskajā literatūrā un publicistikā. Šaurākā nozīmē jēdziens "literatūra" apzīmē mākslas veidu - daiļliteratūru.
Satura rādītājs |
[izmainīt šo sadaļu] Literatūras pirmsākumi
Skat. arī rakstu Literatūras vēsture.
Literatūras pirmsākumi meklējami mutvārdu mitoloģijas un folkloras tradīcijās. Par pirmo zināmo literāro darbu tradicionāli uzskata babiloniešu "Poēmu par Gilgamešu" (ap 3. g.t. p.m.ē.). 5.-2. gs. p.m.ē. Indijā pierakstīts eposs "Rāmājana", bet ap 5. gs. p.m.ē. - otrs lielākais eposs literatūras vēsturē "Mahābhārata" (tajā ir aptuveni 2,5 miljoni vārdu).
Rietumu literatūras sākumi datējami ar 8. gs. p.m.ē., kad Senajā Grieķijā dzimst antīkā literatūra. Šajā laikā tapuši Homēram piedēvētie eposi "Iliāda" un "Odiseja" un Hēsioda eposi "Teogonija" un "Darbi un dienas". Antīkā literatūra uzskatāma par visas Rietumu literatūras pamatu - neviena no nacionālajām Eiropas literatūrām nav veidojusies bez antīkās literatūras ietekmes. Sākotnēji gan lielāka loma ir romiešu literatūrai, kas, jāatzīst, bieži tikai atdarina sengrieķu literatūru.
[izmainīt šo sadaļu] Daiļliteratūras veidi
Vēsturiski izveidojušies četri literatūras pamatveidi:
- dzeja jeb lirika,
- proza jeb epika,
- dramaturģija,
- liroepika.
Dzeja parasti ir rakstīta saistītā valodā, tai raksturīgs dalījums rindās, valodas ritmiskums, subjektīvu pārdzīvojumu paudums, biežs un daudzveidīgs mākslinieciskās izteiksmes līdzekļu un retorisko figūru izmantojums. Pastāv dažādi mēģinājumi klasificēt dzeju, taču neviens no tiem nespēj aptvert dzeju pilnībā. Dzeju var mēģināt klasificēt pēc tās tematikas (filosofiskā, meditatīvā, liriskā dzeja u.tml.), pēc vārsmojuma (metriskā, toniskā, sillabiskā, sillabotoniskā dzeja, brīvās vārsmas, verlibrs), strofikas, formas (t.s. tradicionālās formas ir, piemēram, epigramma, elēģija, idille, oda u.c.) un citādi. Tā kā 20. un 21.gs. literatūrā lielākoties vērojama atteikšanās no tradicionālu formu, vārsmojuma un strofikas izmantošanas, šī laika dzejas klasifikācija pēc šādiem principiem ļoti bieži ir neiespējama.
Proza ir rakstīta nesaistītā valodā, tās raksturīgas iezīmes ir sižetiskums, mazāka tēlainība nekā dzejai (tomēr bieži vien, it īpaši 20. gs., proza var būt arī nesižetiska vai ļoti tēlaina). Tradicionālie prozas pamatžanri ir romāns, stāsts, novele, literārā pasaka, eseja, miniatūra, tēlojums, humoreska. Taču 20. un 21.gs. literatūrā vērojama prozas žanru robežu izplūšana un žanru hibridizācija. Piemēram, 20.gs. pirmās puses avangarda literatūras virzieni apzināti, lai paustu noliedzošu attieksmi pret tradiconālo literatūru un paplašinātu mākslinieciskās ekspresijas iespējas, radīja literatūru, kas neiekļaujas tradiconālo literatūras žanru sistēmā. 20.gs. otrajā pusē literatūras žanru sistēmu turpināja destabilizēt postmodernisma literatūra.
Dramaturģijas darbi (lugas) pamatā ir rakstīti sarunu formā un paredzēti iestudēšanai teātrī. Dramaturģijas pamatžanri ir traģēdija, drāma, traģikomēdija, komēdija.
Liroepika apvieno dzejas un prozas (dažreiz arī dramaturģijas) iezīmes: tā rakstīta saistītā valodā un ir vēstījoša un sižetiska. Liroepikas pamatžanri ir eposs, poēma, balāde, sāga, fabula.
[izmainīt šo sadaļu] Literatūrzinātne
Literatūrzinātne pēta daiļliteratūru dažādos aspektos. Latviešu tradīcijā, balstoties uz vācu tradīciju, literatūrzinātnei ir trīs savstarpēji cieši saistītas apakšnozares:
Šāds literatūrzinātnes modelis izveidojās Vācijā 19.gs. un ir nostiprinājies ne tikai Latvijā, bet arī Krievijā un vairākās citās Austrumeiropas valstīs.
Literatūrzinātnes pirmsākumi rodami jau Senajā Grieķijā (Aristoteļa "Poētika", 4. gs. p.m.ē.), tā attīstās Senajā Romā (Horācijs), Renesanses (Frančesko Petrarka) un klasicisma (Nikolā Bualo) laikmeta Eiropā, arī 19. gadsimtā. Literatūrzinātne - īpaši teorija un kritika - spēcīgi izmainās 20. gadsimtā, izveidojoties tādiem humanitāro zinātņu virzieniem kā hermeneitika, strukturālisms un poststrukturālisms. Ļoti liela nozīme ir arī Zigmunda Freida psihoanalīzei un Karla Gustava Junga dzīļu psiholoģijai.
