Sofisms

Vikipēdijas raksts

Sofisms – tīša loģiska kļūda – nepareizs, maldinošs pierādījums vai slēdziens, kas formāli liekas pareizs.

[izmainīt šo sadaļu] Sofisti

Sofisti bija pirmie speciālisti sabiedrības mācībā- politikā, tiesībās, ekonomikā un retorikā. Viņu devums ir sevišķi nozīmīgs tiesiskās domas attīstībā, jo tieši sofisti uzskatīja, ka daba savā būtībā ir vienota, un, ja cilvēks pārkāpj tajā pastāvošos likumus, viņam ir jācieš neatkarīgi no tā, vai kāds cits šo pārkāpumu ir pamanījis, vai nē.

[izmainīt šo sadaļu] Sofistu filozofija

Sofisti pretnostatīja visu dabisko mākslīgajam un apgalvoja, ka valsti un likumus nosaka nevis daba, bet māksla. Sofisti mācīja, ka tiesību un arī morāles bāze ir nevis daba, bet polisa; kas ir ļauns vai labs, nosaka nosaka pilsoņu kopiena un valsts. Sofisti atņēma polisas tiesiskajai kārtībai metafizisku leģitimāciju, jo normām, kas nesakņojas kosmosā, nav universāla, bet tikai partikulāra nozīme. Tātad sofisti nodalīja dabiskās tiesības un pozitīvās tiesības. Progresīva, kaut aplama, bija arī sofistu atziņa, ka kārtu un rasu diferenciācija ir nedabiska, jo no dabas visi cilvēki esot vienādi, un tos atšķirīgus padarot tikai ar likumiem un normām. Citi sofisti turpretī tieši no dabas atvasināja cilvēku nevienlīdzību un kritizēja polisas pozitīvo tiesību normas. Sofists Kalliks mācīja, ka morāli un tiesības savam labumam izdomājuši varas pārstāvji, taču pietiekami stiprs indivīds var var pacelties pāri likumam, jo viņam uz to ir tiesības. Lai arī sofistu uzskati bija savstarpēji atšķirīgi, viņiem raksturīgs galējs relatīvisms.